Kurvjzieža kontemplācijas

Mūžīgo šaubu metafizika

Krāšņais Kurvjziedis

Mūžīgo šaubu metafizika

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Manā dzīvē ir bjuši brīži, kad esmu nožēlojusi savu pilnīgo reliģiozitātes trūkumu. Nu, nav man tā smadzeņu centra, kas liek ticēt, nav! Tas ir kā ar muzikālās dzirdes trūkumu - iespējams, ilgi trenējoties, es varētu kaut ko nodziedāt apmēram tā, kā iešvilpusī eksspīkere TV šovā, bet ikdienā šūpuļdziesmiņas bērniem un sirdzējiem man noteikti nevajadzētu dungot. Skolā mani mūzikas stundas izglāba teorija - es ar lielu prieku nošu burtnīcā atvasināju no tonikas trijskaņiem dominantseptakordus un tāpēc drīkstēju nevērt vaļā muti.
Līdzīgi ar reliģijām - palikdama imūna pret sakrālo pārdzīvojumu (tomēr izjūtot milzu godbijību un cieņu tradīcijas un rituāla priekšā), vienmēr esmu interesējusies par teorētisko pamatojumu, kas atšķir vienu metafizisko sistēmu no otras. Ar baudu esmu lasījusi dažnedažādus teoloģisku doktrīnu izklāstus, man patīk saprast, kā konfesijas veido argumentācijas sistēmas, kas ļauj nesagrūt viņu rūpīgi sastatījai garīgajai pasaulītei saskarsmē ar konkurentu skepsi. Mani fascinē gadsimtos slīpētās spekulācijas teoloģiskos disputos, kā arī spontānās atklāsmes, kas tajos mēdz rasties - patiesi, patiesi. Iespējams, no manis būtu iznākusi diezgan centīga teoloģijas studente, taču nekādi ne kristiete, jūdaiste vai musulmaniete.
Taču ir brīži, kad, apzinoties savu nereliģiozitāti, izjūtu atvieglojumu. Jo Vienīgās Pareizās Sistēmas trūkums ļauj ieraudzīt lietām un parādībām tās šķautnes, kas no Īstenās Patiesības troņa paliek apslēptas. Un vēl - aizvien biežāk man šķiet, ka visādiem lepnības un paštaisnuma dēmoniem daudz omulīgāka šķiet labi strukturēta, vienādā stilā interjerēta tempļveida apziņa, nevis mans visiem vējiem caursvilptais haoss, kurā tie ik pa brīdim iespurdz un, alternatīvas spogulī sevi saskatījuši, atkal ir prom.
Esmu samazinājusi risku kļūt par brunčainu Savonarolu, sludināt glābiņu un sēt izmisumu, sūtīt pie eksorcistiem astrologu klientus un tamlīdzīgi izdarīties. Šobrīd man šķiet, ka tas ir labi.
  • Ar tādu teorētisko bagāžu grēks neuztaisīt kaut kādu ņu saintoloģiju.
    • Ak, nē - tas vislabāk izdodas harizmātiķiem ar drudžaini spīdošām acīm un teorijas minimumu.
  • zin' bet tas ir patiešām skumji (sakrālā pārdzīvojuma iztrūkums).
    • Nav iespējams skumt pēc tā, ko nepazīsti.
      Un var jau būt, ka ļoti personiskās un grūti aprakstāmās emocijas (vai tomēr jūtas?), ko esmu piedzīvojusi dažādās Gruzijas un Armēnijas svētvietās, veroties pusotru gadu tūkstoti vecās Kristus Pankratosa acīs vai pēkšņus pateicības uzplūdus par to, ka esmu, kas esmu un piedzīvoju, ko piedzīvoju, kāds identificētu ar sakrālo pārdzīvojumu. Man labpatīk domāt, ka tas ir kas cits.
  • jā, es arī esmu par to, ka iecietība un cenšanās saprast ir vienas no vērtīgākajām īpašībām, tomēr ja kāda reliģijas sistēma nebūtu pārliecināta, ka ir vienīgā līdz galam pareizā, tā diezin vai varētu ilgstoši pastāvēt. manuprāt, konkrētā gadījumā viss ir kārtībā - arī ar piedāvājumu pagādāt eksorcistu, ja nu kāds to sagribētu, - tikmēr, kamēr tas nepārvēršas uzmācīgā sekošanā, mēģinot ja ne ar labu, tad ar ļaunu:)
    • Jā, protams, reliģijas balstās savā konservatīsmā, un tieši par to es dažas no tām speju attālināti mīlēt.
      Par konkrēto gadījumu Tev droši vien taisnība. Tam īstenībā ir maza nozīme, tikai viegla uzvedināšana uzrakstīt pārdomas, kuras ļoti sen virknējās manā galvā.
  • man arī nav tā smadzeņu centra. manai būtībai ir bijis dabiski neticēt tik ilgus gadus, ka šķiet, to vairs nav iespējams izmainīt. vienīgais, ko esmu spējusi, ir atrasties tajā ticīgo vidē un jautājumu lokā un cerēt, ka tā un Dievs mani pieņems. Dievs pieņēma, ar vidi ir nedaudz sarežģītāk :) Taču tā ir noņēmusi dažas lietas, kuras man nekādi nepietrūkst - sāpīgus neatrisināmus jautājumus, destruktīvus ieradumus, bailes dzīvot un kļūdīties, bailes no tā, ka pasaule man var bezgalīgi nodarīt pāri. Bet ir noņēmusi arī citas lietas, spēju kristālskaidri apzināties cik cilvēka eksistence ir trausla, cik ļoti mēs varam būt gan labi, gan ļauni reizē bez šķietama iemesla, to ka daži stāsti neved nekur. To, ka pēc nāves nav nekā un tieši tāpēc dzīve ir šeit un tagad, ārkārtīgi spēcīgu klātbūtnes izjūtu. Un kā tu te raksti "lietām un parādībām tās šķautnes, kas no Īstenās Patiesības troņa paliek apslēptas". Un šī izmaiņa, manuprāt, nav ne laba ne slikta, tā vienkārši ir un es tajā dzīvoju. Par lepnību un paštaisnumu nezinu, gan jau, ka tie man ir vairāk nekā pieklātos.
    Taču vienīgais, par ko es baidos, ka vide neatņem spēju saprasties ar tiem, kas nolēmuši palikt ārpusē. Un te atkal es nezinu cita veida kā vien atrasties klātbūtnē un cerēt, ka mani pieņems.
Powered by Sviesta Ciba