Kurvjzieža kontemplācijas

man arī nav tā smadzeņu centra. manai būtībai ir bijis dabiski neticēt tik ilgus gadus, ka šķiet, to vairs nav iespējams izmainīt. vienīgais, ko esmu spējusi, ir atrasties tajā ticīgo vidē un jautājumu lokā un cerēt, ka tā un Dievs mani pieņems. Dievs pieņēma, ar vidi ir nedaudz sarežģītāk :) Taču tā ir noņēmusi dažas lietas, kuras man nekādi nepietrūkst - sāpīgus neatrisināmus jautājumus, destruktīvus ieradumus, bailes dzīvot un kļūdīties, bailes no tā, ka pasaule man var bezgalīgi nodarīt pāri. Bet ir noņēmusi arī citas lietas, spēju kristālskaidri apzināties cik cilvēka eksistence ir trausla, cik ļoti mēs varam būt gan labi, gan ļauni reizē bez šķietama iemesla, to ka daži stāsti neved nekur. To, ka pēc nāves nav nekā un tieši tāpēc dzīve ir šeit un tagad, ārkārtīgi spēcīgu klātbūtnes izjūtu. Un kā tu te raksti "lietām un parādībām tās šķautnes, kas no Īstenās Patiesības troņa paliek apslēptas". Un šī izmaiņa, manuprāt, nav ne laba ne slikta, tā vienkārši ir un es tajā dzīvoju. Par lepnību un paštaisnumu nezinu, gan jau, ka tie man ir vairāk nekā pieklātos.
Taču vienīgais, par ko es baidos, ka vide neatņem spēju saprasties ar tiem, kas nolēmuši palikt ārpusē. Un te atkal es nezinu cita veida kā vien atrasties klātbūtnē un cerēt, ka mani pieņems.