![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nav iespējams skumt pēc tā, ko nepazīsti.
Un var jau būt, ka ļoti personiskās un grūti aprakstāmās emocijas (vai tomēr jūtas?), ko esmu piedzīvojusi dažādās Gruzijas un Armēnijas svētvietās, veroties pusotru gadu tūkstoti vecās Kristus Pankratosa acīs vai pēkšņus pateicības uzplūdus par to, ka esmu, kas esmu un piedzīvoju, ko piedzīvoju, kāds identificētu ar sakrālo pārdzīvojumu. Man labpatīk domāt, ka tas ir kas cits.
Un var jau būt, ka ļoti personiskās un grūti aprakstāmās emocijas (vai tomēr jūtas?), ko esmu piedzīvojusi dažādās Gruzijas un Armēnijas svētvietās, veroties pusotru gadu tūkstoti vecās Kristus Pankratosa acīs vai pēkšņus pateicības uzplūdus par to, ka esmu, kas esmu un piedzīvoju, ko piedzīvoju, kāds identificētu ar sakrālo pārdzīvojumu. Man labpatīk domāt, ka tas ir kas cits.