![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Manā dzīvē ir bjuši brīži, kad esmu nožēlojusi savu pilnīgo reliģiozitātes trūkumu. Nu, nav man tā smadzeņu centra, kas liek ticēt, nav! Tas ir kā ar muzikālās dzirdes trūkumu - iespējams, ilgi trenējoties, es varētu kaut ko nodziedāt apmēram tā, kā iešvilpusī eksspīkere TV šovā, bet ikdienā šūpuļdziesmiņas bērniem un sirdzējiem man noteikti nevajadzētu dungot. Skolā mani mūzikas stundas izglāba teorija - es ar lielu prieku nošu burtnīcā atvasināju no tonikas trijskaņiem dominantseptakordus un tāpēc drīkstēju nevērt vaļā muti.
Līdzīgi ar reliģijām - palikdama imūna pret sakrālo pārdzīvojumu (tomēr izjūtot milzu godbijību un cieņu tradīcijas un rituāla priekšā), vienmēr esmu interesējusies par teorētisko pamatojumu, kas atšķir vienu metafizisko sistēmu no otras. Ar baudu esmu lasījusi dažnedažādus teoloģisku doktrīnu izklāstus, man patīk saprast, kā konfesijas veido argumentācijas sistēmas, kas ļauj nesagrūt viņu rūpīgi sastatījai garīgajai pasaulītei saskarsmē ar konkurentu skepsi. Mani fascinē gadsimtos slīpētās spekulācijas teoloģiskos disputos, kā arī spontānās atklāsmes, kas tajos mēdz rasties - patiesi, patiesi. Iespējams, no manis būtu iznākusi diezgan centīga teoloģijas studente, taču nekādi ne kristiete, jūdaiste vai musulmaniete.
Taču ir brīži, kad, apzinoties savu nereliģiozitāti, izjūtu atvieglojumu. Jo Vienīgās Pareizās Sistēmas trūkums ļauj ieraudzīt lietām un parādībām tās šķautnes, kas no Īstenās Patiesības troņa paliek apslēptas. Un vēl - aizvien biežāk man šķiet, ka visādiem lepnības un paštaisnuma dēmoniem daudz omulīgāka šķiet labi strukturēta, vienādā stilā interjerēta tempļveida apziņa, nevis mans visiem vējiem caursvilptais haoss, kurā tie ik pa brīdim iespurdz un, alternatīvas spogulī sevi saskatījuši, atkal ir prom.
Esmu samazinājusi risku kļūt par brunčainu Savonarolu, sludināt glābiņu un sēt izmisumu, sūtīt pie eksorcistiem astrologu klientus un tamlīdzīgi izdarīties. Šobrīd man šķiet, ka tas ir labi.
Līdzīgi ar reliģijām - palikdama imūna pret sakrālo pārdzīvojumu (tomēr izjūtot milzu godbijību un cieņu tradīcijas un rituāla priekšā), vienmēr esmu interesējusies par teorētisko pamatojumu, kas atšķir vienu metafizisko sistēmu no otras. Ar baudu esmu lasījusi dažnedažādus teoloģisku doktrīnu izklāstus, man patīk saprast, kā konfesijas veido argumentācijas sistēmas, kas ļauj nesagrūt viņu rūpīgi sastatījai garīgajai pasaulītei saskarsmē ar konkurentu skepsi. Mani fascinē gadsimtos slīpētās spekulācijas teoloģiskos disputos, kā arī spontānās atklāsmes, kas tajos mēdz rasties - patiesi, patiesi. Iespējams, no manis būtu iznākusi diezgan centīga teoloģijas studente, taču nekādi ne kristiete, jūdaiste vai musulmaniete.
Taču ir brīži, kad, apzinoties savu nereliģiozitāti, izjūtu atvieglojumu. Jo Vienīgās Pareizās Sistēmas trūkums ļauj ieraudzīt lietām un parādībām tās šķautnes, kas no Īstenās Patiesības troņa paliek apslēptas. Un vēl - aizvien biežāk man šķiet, ka visādiem lepnības un paštaisnuma dēmoniem daudz omulīgāka šķiet labi strukturēta, vienādā stilā interjerēta tempļveida apziņa, nevis mans visiem vējiem caursvilptais haoss, kurā tie ik pa brīdim iespurdz un, alternatīvas spogulī sevi saskatījuši, atkal ir prom.
Esmu samazinājusi risku kļūt par brunčainu Savonarolu, sludināt glābiņu un sēt izmisumu, sūtīt pie eksorcistiem astrologu klientus un tamlīdzīgi izdarīties. Šobrīd man šķiet, ka tas ir labi.
Un var jau būt, ka ļoti personiskās un grūti aprakstāmās emocijas (vai tomēr jūtas?), ko esmu piedzīvojusi dažādās Gruzijas un Armēnijas svētvietās, veroties pusotru gadu tūkstoti vecās Kristus Pankratosa acīs vai pēkšņus pateicības uzplūdus par to, ka esmu, kas esmu un piedzīvoju, ko piedzīvoju, kāds identificētu ar sakrālo pārdzīvojumu. Man labpatīk domāt, ka tas ir kas cits.