Nevilšus ienāca prātā, ka manai šābrīža dzīvei ļoti piestāvētu kāds pusaugu bērns, ieņemts un dzemdēts agras jaunības neprātā. Nevis tā, ka man viņu tagad gribētos, bet vienkārši - būtu ļoti iederīgi komplektā ar maniem uzskatiem un situāciju. Taču tā kā jaunībā esmu bijusi prātīga un piesardzīga, tad tīri labi iztieku bez tā jaunieša vai jaunietes.
Moš ar kūmu uz laiku var sarunāt, ka aizņemies?
Bet es labprāt izdotu viņu uz nedēļām - man iztikšana būtu kudī lētāka:)
vai 1, bet komplektā ar aukli