|
[Aug. 5th, 2020|11:56 pm] |
fiziski spēcīgi palīgstrādnieki kuru muskuļoti blīv pie tilta starp Ivangorodu un Narvu tie blīv kā varonis Vladimirs I. kurš rādot ar pirkstu virzienu te vienīgais palicis stāvēdams
mums vajadzīgi fiziski spēcīgi palīgstrādnieki samaksa četri eiro stundā |
|
|
jūŗa, kaijas, saule un tā |
[Aug. 2nd, 2020|11:39 pm] |
es biju klausīties tikai un vienīgi jūru. ar laiku tā sāka runāt ar mani manas mātes un māsas balsīs |
|
|
for Henna, forever ago |
[Jul. 29th, 2020|05:47 pm] |
Īpatnēju stāvokli ieņēmusī veļas blaukusistabā neaizmirstama. “Sniegpārsliņu agonija” teica kāds pārjūtīgs nāves metālists.
Viņu sauc Henna, viņa turpina velties palagos. Aizvakar viņa lūkojās manī tieši pāri galdam, bet es no viņas teiktā nedzirdu ne vārda. Es lūdzos, lai turpina lūkoties.
Pēc šņabja kokakolas glāzēs likās, ka esmu visu sapratis, taču nē, ne līdz galam. Viņa turpina spēcīgi dzīvot manā atmiņā, un droši vien lēnām izdzisīs, un man vienīgais, kas būs palicis, būs šis ieraksts. Es šeit esmu bijis jau iepriekš. Šajos mirkļos man pašam liekas, ka dzīvoju. Tikai liekas.
Pat ja mēs ar Hennu jebkad, jebkur šai pasaulē tiksimies, es zinu, ka viss būs pavisam savādāk, mēs būsim kā nejauši svešinieki, kuri gadījušies viens otram ceļā. Aizvakardienas pagājība tur arī paliks, aizvakardienā. Paldies par to pašu. Kā teiktu mans ķīniešu rajona gandrīz kaimiņš: “Aizvakar vienmēr”.
Tomēr cīnos ar vēlmi lekt iekšā mašīnā un braukt uz ziemeļzemi, tagad, tūlīt pat. Galvā atkārtojas manas bijušās vārdi “sāc vienreiz domāt ar smadzenēm, ne muskuļiem”.
Brīvdienās ar galvu man nedomājas. Došos klausīties tikai un vienīgi jūru. Piedzīvot pāris saulrietus un saullēktus. Padomāt ar muskuļiem. |
|
|
|
[Jul. 3rd, 2020|11:19 pm] |
palīgā, man tikko radās briesmīga atkarība no tarantellas mūzikas |
|
|
|
[Jun. 29th, 2020|03:06 pm] |
Žils Delēzs ir teicis : "The use of philosophy is to sadden."
Zinu, ka loģikas kļūda, bet mani apbēdina, piemēram, ieiešana Delfi.lv, tāpēc uzskatu to par filozofiju. |
|
|
henceforth into oblivion // Svalbard |
[May. 11th, 2020|06:12 pm] |
mīksta maiga nolaišanās pamazinātas ziemas arhipelāgā
mīlas viesulis, tad gaistoša migla gaisis cilvēks, no viņas ne miņas
atkāpjas kā ziema mīkstām maigām pēdām
tavas pēdas tik mazas nezinu, kā tās meklēt
pusnaktī no pazemes mostas nenojausta tukšuma milzis |
|
|
|
[Apr. 6th, 2020|08:27 pm] |
No pozitīvās puses, šis ir lielisks laiks, kad uztrennēt pašpietiekamību, un nemanāmi izslēgtu no savas vides visus toksiskos cilvēkus. |
|
|
|
[Apr. 6th, 2020|01:12 am] |
vispār jau mana dzīvesziņa pēdējos gados grozās vien ap simts un vienu veidu, kā izlikties, ka ziemas nav |
|
|
|
[Apr. 6th, 2020|12:55 am] |
divi novērojumi:
1. interesanti, kā mainās mentālā ģeogrāfija. viss, kas aiz Latvijas robežām, tagad šķiet no manis gandrīz vai tādā pašā attālumā, kā Mēness.
2. man jau tā ir problēmas ar cilvēkiem, kurus uzskatu par draugiem, un šis distancēšanās pasākums situāciju var ievērojami un neatgriezeniski pasliktināt |
|
|
|
[Mar. 7th, 2020|06:16 pm] |
"I started smoking weed for my depression and reading postmodernism and taking long walks and doing a lot of nothing, and it felt so good." - Benoit Paille
Ja weed aizvieto ar alkoholu, šis būtībā esmu es 27-28 gadu vecumā. |
|
|
|
[Feb. 23rd, 2020|07:00 pm] |
Drusku apnīk, ka ķermenim gribas ēst. Katru dienu, vairākas reizes, visu mūžu. Cik var. |
|
|
|
[Feb. 18th, 2020|10:42 pm] |
rivers are tiny snek oceans |
|
|
satiec mani upē |
[Feb. 16th, 2020|02:52 pm] |
Slinka svētdiena. Nogurums no pilnīgi visa ir pārņēmis smadzenes. Galvapakšā nogulsnējies viss nikotīns, alkohols, somnols, marihuāna, ekrāna gaismas piesārņojums, cilvēku stulbums un pelēkais monohroms. Šķiet, ka smadzenes tiecas izdomāt izeju, saredzēt gaismu tuneļa galā. Arhetipisko sapni par laimīgo aizsauli.
Un es skatos to, ko manas smadzenes man rāda, kā tādu īsfilmu. Īsfilmā man ir septiņpadsmit gadi, ir augusts, es guļu piemājas kalnā, šūpuļtīklā, un lasu Daodedzin. Dažbrīd saules leņķis iegriežas tā, ka gaismas stari spiežas acīs. Bet tas nekas, esmu iemācījies būt zariņš, kas plūst pa upi, plūst pa upi, plūst pa upi. |
|
|
stabat mater atkal un atkal |
[Feb. 16th, 2020|01:49 am] |
daļa manas dvēseles laikam tomēr palika tajos dubļainajos laukos |
|
|
fine by me |
[Feb. 10th, 2020|10:13 pm] |
afgānis vācu valodas, kursos, kura iedomātajā paradīzē cilvēki viens otram mūžīgi stāsta komische Geschichten
pēc tēva nāves viens norvēģis saka otram lai savāc kaut ko ar mirušā sagandēto istabu saistītu
kaut kādus traukus vai ko tamlīdzīgu
es pastāstīju Katjai, ko es teiktu mirušajai vidusskolas laiku simpātijai paradīzē, ja tāda būtu
tas jutās labi
apzināties, ka šis brīdis ir vienīgais, kas ir īsts. viss pārējais ir komische Geschichten.
it is all fine by me |
|
|
ziedonis ērkšķu krūmā |
[Feb. 4th, 2020|10:52 pm] |
visi kristāli, kas zigzago tajos zvaigznīšu brīžos, kad durvis veras ciet
neatbildētas ziņas, cilvēku uz mani gaidas, lidoņu gaisā atstātās švīkas
sengrieķu upestraģēdija, Orfejs, Eiridīke, Eurēka, Ādams un Ieva krituši grēkā
liela brēka maza vilna, kā mušas gribuļiem puikām esam mēs dieviem
dievi sportiski galina mūs, senmirušās galindu atvases tālo ziemeļu atvasarās
mūs, kas skatamies uz polārblāzmu bildēm nekad tās arī neredzējuši
varbūt kāvu nemaz arī nav, un stundām kad būsim sniegā drebējuši
iesim mājās vīlušies slapjām zābaku kājām, un teiksim: "Kartupelis" |
|
|
opt-out |
[Jan. 18th, 2020|09:05 pm] |
Ja man kādreiz būs pašam sava māja, tajā būs liela istaba ar pilnīgi neko. Tā nepildīs pilnīgi nekādu citu funkciju, kā vietas. |
|
|
|
[Jan. 1st, 2020|02:43 pm] |
Nekad īsti nav aizķēris Leonards Koens, bet šīs rindas aizķēra gan. Principā, ar šo domu iedejoju Jaunajā gadā.
There is a rose in your hair Your shoulders are bare You've been wearing this costume forever So turn up the music Pour out the wine Stop at the surface The surface is fine We don't need to go any deeper |
|
|
Did I make sense? |
[Dec. 27th, 2019|06:08 pm] |
Iespējams, nekad šeit neesmu rakstījis, par to, kā ir. Skatoties un tinot bildi atpakaļ, šķiet, ka viss, ko esmu šeit rakstījis, nav par to, kā ir.
Kā tad īsti ir? (uzdodot šo jautājumu, visu laiku atmiņā flasho Beketa How It Is vāks ar riekšavu dubļu, kā arī tā koncepts: vilkšanās aiz zobiem caur nebeidzamu klajumu dubļu. ak, Dante).
Ir pēdējais vakars Lineburgā, Katjas istabā. Šajā istabā es pilnīgi noteikti nekad neatgriezīšos, jo Katja rīt pārvācas uz citām kojām. Vai es jebkad atgriezīšos Lineburgā ir cits jautājums, kas, nez kāpēc šķiet svarīgs. Tikko šeit pavadīju ciešamus Ziemassvētkus, un tas nav maz. Daudz nevajadzēja, tikai divvientulību, šniceli un to, ka pasaule mani liek mierā. Patērēt kultūru un staigāt pa mežiem. Labprāt būtu šeit atkal, tikai pārāk daudz puzles gabaliem būtu brīnumainā kārtā jāsastājas savās vietās, lai tas notiktu. Bet varbūt manī vienkārši ir pārāk daudz neticības un skepticisma.
Un tad es pieķeru sevi pie tā, ka atbilde uz "kā tad īsti ir" nevilšus kļūst par atskaiti, kā man gāja pēdējās nedēļas laikā, vai arī spekulāciju par nākotni, kura, kā vienmēr manā gadījumā, ir kaut kāds agonizējošs tumšs tunelis pazemē, caur kuru drāžās ekspresvilciens. Omnibuss nezināmā virzienā.
Vajadzētu būt tā, ka atbildei uz to,"kā ir?" būtu jābūt šim brīdim, bet arī tas ir agonizējošs tukšums, kuru aizpilda tādas lietas, kā koju istaba kaut kur Vācijā, kuru apdzīvo alus pudeles, sapakotas somas, izmētātas drēbes, savandīti palagi, un mana neirotiskā vēlme pierādīt nākotnei, ka es esmu kaut kad bijis. Tas viss izvēršas kaut kā baigi patētiski, jo tas viss ir jau simtreiz redzēts un konstatēts, un patiesībā apkārtesošajām lietām nevajadzētu būt nekādai nozīmei. Toties sakārtot istabu gan ir bezgala svarīgi. |
|
|
|
[Dec. 5th, 2019|09:15 pm] |
domāju, ka pasaulei jāzin šis Bekets:
what would I do without this world faceless incurious where to be lasts but an instant where every instant spills in the void the ignorance of having been
what would I do what I did yesterday and the day before peering out of my deadlight looking for another wandering like me eddying far from all the living in a convulsive space among the voices voiceless that throng my hiddenness |
|
|