gargantijs [entries|archive|friends|userinfo]
gargantijs

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Aug. 5th, 2020|11:56 pm]
fiziski spēcīgi palīgstrādnieki
kuru muskuļoti blīv
pie tilta starp Ivangorodu un Narvu
tie blīv kā varonis Vladimirs I.
kurš rādot ar pirkstu virzienu
te vienīgais palicis stāvēdams

mums vajadzīgi
fiziski spēcīgi palīgstrādnieki
samaksa četri eiro stundā
link1 comment|post comment

jūŗa, kaijas, saule un tā [Aug. 2nd, 2020|11:39 pm]
es biju klausīties tikai un vienīgi jūru. ar laiku tā sāka runāt ar mani manas mātes un māsas balsīs
link1 comment|post comment

for Henna, forever ago [Jul. 29th, 2020|05:47 pm]
Īpatnēju stāvokli ieņēmusī veļas blaukusistabā neaizmirstama. “Sniegpārsliņu agonija” teica kāds pārjūtīgs nāves metālists.

Viņu sauc Henna, viņa turpina velties palagos. Aizvakar viņa lūkojās manī tieši pāri galdam, bet es no viņas teiktā nedzirdu ne vārda. Es lūdzos, lai turpina lūkoties.

Pēc šņabja kokakolas glāzēs likās, ka esmu visu sapratis, taču nē, ne līdz galam. Viņa turpina spēcīgi dzīvot manā atmiņā, un droši vien lēnām izdzisīs, un man vienīgais, kas būs palicis, būs šis ieraksts. Es šeit esmu bijis jau iepriekš. Šajos mirkļos man pašam liekas, ka dzīvoju. Tikai liekas.

Pat ja mēs ar Hennu jebkad, jebkur šai pasaulē tiksimies, es zinu, ka viss būs pavisam savādāk, mēs būsim kā nejauši svešinieki, kuri gadījušies viens otram ceļā. Aizvakardienas pagājība tur arī paliks, aizvakardienā. Paldies par to pašu. Kā teiktu mans ķīniešu rajona gandrīz kaimiņš: “Aizvakar vienmēr”.

Tomēr cīnos ar vēlmi lekt iekšā mašīnā un braukt uz ziemeļzemi, tagad, tūlīt pat. Galvā atkārtojas manas bijušās vārdi “sāc vienreiz domāt ar smadzenēm, ne muskuļiem”.

Brīvdienās ar galvu man nedomājas. Došos klausīties tikai un vienīgi jūru. Piedzīvot pāris saulrietus un saullēktus. Padomāt ar muskuļiem.
linkpost comment

[Jul. 3rd, 2020|11:19 pm]
palīgā, man tikko radās briesmīga atkarība no tarantellas mūzikas
linkpost comment

[Jun. 29th, 2020|03:06 pm]
Žils Delēzs ir teicis : "The use of philosophy is to sadden."

Zinu, ka loģikas kļūda, bet mani apbēdina, piemēram, ieiešana Delfi.lv, tāpēc uzskatu to par filozofiju.
linkpost comment

henceforth into oblivion // Svalbard [May. 11th, 2020|06:12 pm]
mīksta maiga nolaišanās
pamazinātas ziemas arhipelāgā

mīlas viesulis, tad gaistoša migla
gaisis cilvēks, no viņas ne miņas

atkāpjas kā ziema
mīkstām maigām pēdām

tavas pēdas tik mazas
nezinu, kā tās meklēt

pusnaktī no pazemes mostas
nenojausta tukšuma milzis
link1 comment|post comment

[Apr. 6th, 2020|08:27 pm]
No pozitīvās puses, šis ir lielisks laiks, kad uztrennēt pašpietiekamību, un nemanāmi izslēgtu no savas vides visus toksiskos cilvēkus.
linkpost comment

[Apr. 6th, 2020|01:12 am]
vispār jau mana dzīvesziņa pēdējos gados grozās vien ap simts un vienu veidu, kā izlikties, ka ziemas nav
linkpost comment

[Apr. 6th, 2020|12:55 am]
divi novērojumi:

1. interesanti, kā mainās mentālā ģeogrāfija. viss, kas aiz Latvijas robežām, tagad šķiet no manis gandrīz vai tādā pašā attālumā, kā Mēness.

2. man jau tā ir problēmas ar cilvēkiem, kurus uzskatu par draugiem, un šis distancēšanās pasākums situāciju var ievērojami un neatgriezeniski pasliktināt
linkpost comment

[Mar. 7th, 2020|06:16 pm]
"I started smoking weed for my depression and reading postmodernism and taking long walks and doing a lot of nothing, and it felt so good." - Benoit Paille

Ja weed aizvieto ar alkoholu, šis būtībā esmu es 27-28 gadu vecumā.
linkpost comment

[Feb. 23rd, 2020|07:00 pm]
Drusku apnīk, ka ķermenim gribas ēst. Katru dienu, vairākas reizes, visu mūžu. Cik var.
link1 comment|post comment

[Feb. 18th, 2020|10:42 pm]
rivers are tiny snek oceans
linkpost comment

satiec mani upē [Feb. 16th, 2020|02:52 pm]
Slinka svētdiena. Nogurums no pilnīgi visa ir pārņēmis smadzenes. Galvapakšā nogulsnējies viss nikotīns, alkohols, somnols, marihuāna, ekrāna gaismas piesārņojums, cilvēku stulbums un pelēkais monohroms. Šķiet, ka smadzenes tiecas izdomāt izeju, saredzēt gaismu tuneļa galā. Arhetipisko sapni par laimīgo aizsauli.

Un es skatos to, ko manas smadzenes man rāda, kā tādu īsfilmu. Īsfilmā man ir septiņpadsmit gadi, ir augusts, es guļu piemājas kalnā, šūpuļtīklā, un lasu Daodedzin. Dažbrīd saules leņķis iegriežas tā, ka gaismas stari spiežas acīs. Bet tas nekas, esmu iemācījies būt zariņš, kas plūst pa upi, plūst pa upi, plūst pa upi.
link5 comments|post comment

stabat mater atkal un atkal [Feb. 16th, 2020|01:49 am]
daļa manas dvēseles laikam tomēr palika tajos dubļainajos laukos
linkpost comment

fine by me [Feb. 10th, 2020|10:13 pm]
afgānis vācu valodas, kursos, kura iedomātajā paradīzē cilvēki viens otram mūžīgi stāsta komische Geschichten

pēc tēva nāves viens norvēģis saka otram lai savāc kaut ko ar mirušā sagandēto istabu saistītu

kaut kādus traukus vai ko tamlīdzīgu

es pastāstīju Katjai, ko es teiktu mirušajai vidusskolas laiku simpātijai paradīzē, ja tāda būtu

tas jutās labi

apzināties, ka šis brīdis ir vienīgais, kas ir īsts. viss pārējais ir komische Geschichten.

it is all fine by me
linkpost comment

ziedonis ērkšķu krūmā [Feb. 4th, 2020|10:52 pm]
visi kristāli, kas zigzago tajos zvaigznīšu brīžos, kad durvis veras ciet

neatbildētas ziņas, cilvēku uz mani gaidas, lidoņu gaisā atstātās švīkas

sengrieķu upestraģēdija, Orfejs, Eiridīke, Eurēka, Ādams un Ieva krituši grēkā

liela brēka maza vilna, kā mušas gribuļiem puikām esam mēs dieviem

dievi sportiski galina mūs, senmirušās galindu atvases tālo ziemeļu atvasarās

mūs, kas skatamies uz polārblāzmu bildēm nekad tās arī neredzējuši

varbūt kāvu nemaz arī nav, un stundām kad būsim sniegā drebējuši

iesim mājās vīlušies slapjām zābaku kājām, un teiksim: "Kartupelis"
linkpost comment

opt-out [Jan. 18th, 2020|09:05 pm]
Ja man kādreiz būs pašam sava māja, tajā būs liela istaba ar pilnīgi neko. Tā nepildīs pilnīgi nekādu citu funkciju, kā vietas.
linkpost comment

[Jan. 1st, 2020|02:43 pm]
Nekad īsti nav aizķēris Leonards Koens, bet šīs rindas aizķēra gan. Principā, ar šo domu iedejoju Jaunajā gadā.

There is a rose in your hair
Your shoulders are bare
You've been wearing this costume forever
So turn up the music
Pour out the wine
Stop at the surface
The surface is fine
We don't need to go any deeper
link1 comment|post comment

Did I make sense? [Dec. 27th, 2019|06:08 pm]
Iespējams, nekad šeit neesmu rakstījis, par to, kā ir. Skatoties un tinot bildi atpakaļ, šķiet, ka viss, ko esmu šeit rakstījis, nav par to, kā ir.

Kā tad īsti ir? (uzdodot šo jautājumu, visu laiku atmiņā flasho Beketa How It Is vāks ar riekšavu dubļu, kā arī tā koncepts: vilkšanās aiz zobiem caur nebeidzamu klajumu dubļu. ak, Dante).

Ir pēdējais vakars Lineburgā, Katjas istabā. Šajā istabā es pilnīgi noteikti nekad neatgriezīšos, jo Katja rīt pārvācas uz citām kojām. Vai es jebkad atgriezīšos Lineburgā ir cits jautājums, kas, nez kāpēc šķiet svarīgs. Tikko šeit pavadīju ciešamus Ziemassvētkus, un tas nav maz. Daudz nevajadzēja, tikai divvientulību, šniceli un to, ka pasaule mani liek mierā. Patērēt kultūru un staigāt pa mežiem. Labprāt būtu šeit atkal, tikai pārāk daudz puzles gabaliem būtu brīnumainā kārtā jāsastājas savās vietās, lai tas notiktu. Bet varbūt manī vienkārši ir pārāk daudz neticības un skepticisma.

Un tad es pieķeru sevi pie tā, ka atbilde uz "kā tad īsti ir" nevilšus kļūst par atskaiti, kā man gāja pēdējās nedēļas laikā, vai arī spekulāciju par nākotni, kura, kā vienmēr manā gadījumā, ir kaut kāds agonizējošs tumšs tunelis pazemē, caur kuru drāžās ekspresvilciens. Omnibuss nezināmā virzienā.

Vajadzētu būt tā, ka atbildei uz to,"kā ir?" būtu jābūt šim brīdim, bet arī tas ir agonizējošs tukšums, kuru aizpilda tādas lietas, kā koju istaba kaut kur Vācijā, kuru apdzīvo alus pudeles, sapakotas somas, izmētātas drēbes, savandīti palagi, un mana neirotiskā vēlme pierādīt nākotnei, ka es esmu kaut kad bijis. Tas viss izvēršas kaut kā baigi patētiski, jo tas viss ir jau simtreiz redzēts un konstatēts, un patiesībā apkārtesošajām lietām nevajadzētu būt nekādai nozīmei. Toties sakārtot istabu gan ir bezgala svarīgi.
link7 comments|post comment

[Dec. 5th, 2019|09:15 pm]
domāju, ka pasaulei jāzin šis Bekets:

what would I do without this world faceless incurious
where to be lasts but an instant where every instant
spills in the void the ignorance of having been

what would I do what I did yesterday and the day before
peering out of my deadlight looking for another
wandering like me eddying far from all the living
in a convulsive space
among the voices voiceless
that throng my hiddenness
linkpost comment

navigation
[ viewing | 20 entries back ]
[ go | earlier/later ]