gargantijs [entries|archive|friends|userinfo]
gargantijs

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[May. 10th, 2019|11:21 am]
vēl viens Beketa citāts, šoreiz kā manis paša komentārs par Žoržu Pereku, kluso dabu draudīgumu, un interjera dizainu:

It is the role of objects to restore silence
linkpost comment

[May. 10th, 2019|10:10 am]
Vakardien mani apciemoja Lena no Šveices, cilvēks ar kuru Valensijā rāpos pa jumtiem, mēģinot ielauzties dzīvokļos, metu banānu mizas uz garāmgājējiem, ēdu astoņkāju zupu, zagu puspabeigtus burgerus un staigāju pa pilsētas centru vienās zeķēs.

Pateicu viņai, ka tagad cenšos dabūt savu sūdu kopā. Citas izvēles nav, jo mana konta atlikums ir tieši nulle. Viņa sapelnīja pāris tūkstošus, nedēļu ganot šveiciešu bērnus pa Alpu pļavām. Savukārt es turpmākās nedēļas (mēnešus?) krāmēšu polimetilmetakrilāta atgriezumus.

Mēs dzērām alu, lietū vērojām futbolistus un saulē vērojām baložu pārošanās rituālus. Pēc tam es viņu aizvedu uz sarūsējuša velo bagāžnieka līdz vilciena stacijai.
linkpost comment

uzvaras diena [May. 9th, 2019|11:35 am]
Jo vairāk es rāpjos no savas bedres ārā, jo labāk telepātiski izprotu savas ģimenes cilvēkus. Viņi visi ir badass izdzīvotāji un cīnītāji. Visi ir atraduši savu ceļu, kā saņemties un savākt savu sūdu kopā. Neviens nekad nav padevies. Un es esmu viens no viņiem.
linkpost comment

[May. 6th, 2019|08:56 am]
Šogad pirmoreiz uzzināju, kā ir kādu cilvēku no visas sirds ienīst. Laiks iet, bet sajūta neatstājas. Kur lai nahuj liekas ar savu naidu skaistā, saulainā pirmdienas rītā. Jāiet slaktēt nevainīgus jērus.
link1 comment|post comment

[May. 4th, 2019|02:47 am]
laiks ir vienādojums, kurš risinās tieši manu acu priekšā
atveidojiet manas acis pēc nāves, tās ir redzējušas
izlejiet manas vairs neredzošās acis ģipšakmenī.

tās ir redzējušas lidoņu pamestās gaisā švīkas
linkpost comment

balsis [May. 1st, 2019|10:38 pm]
Tolkīna Silmarillionā Visums tiek radīts, to iedziedot no nebūtības dziļumiem esībā, Valāru dažādajām balsīm savijoties un stāstot pasaules stāstu.

De Profundis - Josquin des Prez

https://open.spotify.com/track/1w3JcpAoq8rEwOB2CZrPED?si=wWLBs0pmREOs_pctwMukpw

P.S. Tolkīns nekad tā arī neesot pieņēmis katoļu mises vulgarizāciju pēc Vatikāna II koncila, un esot misēs līdz mūža galam turpinājis pilnā balsī dziedāt latīniski.
linkpost comment

[Apr. 30th, 2019|08:39 pm]
Tā kā šodien jūtos necerēti romantisks, ielikšu šeit mīlestību Beketa stilā

no Unnameable:

They love each other, marry, in order to love each other better, more conveniently, he goes off to the wars, he dies at the wars, she weeps, with emotion, at having loved him, at having lost him, yep, marries again, in order to love again..., more conveniently again, they love each other, you love as many times as necessary, as necessary in order to be happy, he comes back, the other comes back, from the wars, he didn't die at the wars after all, she goes to the station, to meet him, he dies in the train, of emotion, at the thought of seeing her again, having her again, she weeps, weeps again, with emotion again, at having lost him again, yep, goes back to the house, he's dead, the other is dead, the mother-in-law takes him down, he hanged himself, with emotion, at the thought of losing her, she weeps, weeps louder, at having loved him, at having lost him, there's a story for you, that was to teach me the nature of emotion, that's called emotion, what emotion can do, given favourable conditions, what love can do, well well, so that's emotion, that's love, and trains, and the nature of trains, and the meaning of...
linkpost comment

[Apr. 30th, 2019|08:27 pm]
Unfathomable mind, now beacon, now sea.

//Samuel Beckett
linkpost comment

a stash of quotes for future disposal [Apr. 30th, 2019|07:48 pm]
I do not know which to prefer,
The beauty of inflections
Or the beauty of innuendoes,
The blackbird whistling
Or just after.

//Wallace Stevens

It seems to me (non-philosopher that I am) that a huge part of Heidegger’s enterprise was about getting back, going up the language stream to locate the founding vocabulary, and with it, the yet uncorrupted encounter. (“Every word was once a poem,” right?). The poet gets in closest to language, and therefore is closer to being.

In my younger and more hubristically optimistic days I thought that I would spend my later years learning ancient Greek, as if the real stuff—the true perception—was going to be found there, in the successive epiphanies that would mark the path to mastery. I see now that such study will probably remain another of those fantasies we generate in our youth.

//Sven Birkerts

https://believermag.com/logger/sven-birkerts-christopher-benfey/
linkpost comment

dušas domas [Apr. 30th, 2019|04:30 pm]
"Beidz vienreiz disasociēties", teica Kristaps, kamēr viņa galvā Toms Jorks dziedāja: "I'm not here. This isn't happening". Un Kristaps pagrieza dušas krānu uz visaukstāko. Toms Jorks šodien ir nopelnījis vismaz 1 centu.
linkpost comment

[Apr. 23rd, 2019|02:47 pm]
Mazgājot traukus uzradās ideja par seriāla Mad Men rīmeiku, lokalizētu 21. gadsimtā. Tajā alkoholiķe sieva aiztītos no straight edge tēva, savācot bērnus. Džeks tāpat skumji apsēžas uz trepēm un blenž tukšumā. Tāpat, kā oriģinālā, skan Boba Dilana "Don't Think Twice, it's Alright". Stāsts (naratīvs) tāpat nemainītos. Tas vienkārši būtu relateablāks citai grupai cilvēku (būtībā tāda pati dzīves pieredze, taču no cita skatu punkta). Iespējams, darbība norisinātos kādā mazā ciemā kādā no Austrumeiropas valstīm.

Nesaistīti (?): no Delēza (& Co) rizomātikas var izlobīt simtiem tūkstošiem domu, iespējams ārēji gluži pretējas. Viena no domām, kas man izlobījās rizomātikas sakarā, ir sekojoša:

*"Tūkstoš plato" ir manifests pret stāstu nabadzību. Viņuprāt, stāstu nabadzība ir fašisms. Tā kā mūsdienu masu kultūrā stāstu paliek arvien mazāk, fašims triumfē. Mainās varoņu ādas krāsas, dzimumi un tā tālāk, taču stāsti paši nemainās, mainās tikai dekorācijas. Izgudrot jaunas origami formas nenozīmē mainīt papīra krāsu. Jaunas origami formas rodas, pārlocot papīru radikāli savādāk.
linkpost comment

[Apr. 10th, 2019|05:07 pm]
Šobrīd es esmu tik ļoti brīvs, ka zinu, ka pilnīgi nekas nemainīsies gadījumā, ja es pārstātu eksistēt. Dīvaina sajūta. Brīvība ir reizē mana visspēcīgākā tieksme un pats baisākais lāsts.
linkpost comment

[Apr. 10th, 2019|05:02 pm]
Negribu būt pārāk optimistisks, bet, iespējams, esmu saticis personu, kas zina, ko es domāju tad, kad es saku to, ko es domāju.
linkpost comment

[Apr. 9th, 2019|04:09 pm]
Putrefaction is the fifth stage of death, following pallor mortis, algor mortis, rigor mortis, and livor mortis. This process references the breaking down of a body of a human or animal post-mortem (meaning after death).
//From Wikipedia, the free encyclopedia

この世 - konoyo, šīsaule

あのよ - anoyo, aizsaule

***********************************************
Tim Hecker, Anoyo (upcoming in May 2019), trackliste, kas ir arī dzejolis:

that world
is but a simulated blur
step away from Konoyo
into the void
not alone
you never were
link1 comment|post comment

[Apr. 9th, 2019|01:50 pm]
patiesībā ir pavisam vienkārši saprast, kāpēc atbilde uz ļoti daudziem jautājumiem ir: "klātbūtne"
linkpost comment

[Apr. 9th, 2019|12:40 pm]
Tima Hekera mūzikā ir kaut kas ļoti beketisks. Šī doma man radās, ieraugot vārdu "threshold" šajā apskatā:

https://www.npr.org/2018/09/20/649269073/first-listen-tim-hecker-konoyo?t=1554806246315
linkpost comment

[Apr. 4th, 2019|01:30 pm]
"Vāgners ir fantastiska parādība. Tās ir teknes cauri Visumam, kurā visi augi atmirdz kā spogulī, taču laižot cauri teknei ūdeni, saprotat? Lūk, tāda noteka no pasauļu Visuma. Aiz tās jau zvaigznes, eņģeļi, bet aiz eņģeļiem – normāli cilvēki." - Oļegs Kravaičuks vienā no Rīgas Laikiem

Šis citāts ir ģeniāls, nevis tāpēc, ka tas būtu par Vāgneru, bet tāpēc, ka tajā ir atbalss no 19. gadsimta vispār, kaut kas no Kirkegora (ticības bruņinieks buržuja svētdienas drānās), viduslaiku mistiķiem, un tā tālāk un tā joprojām. Varbūt tomēr būs jāsāk klausīties to sasodīto Vāgneru, Götterdämmerung jeb goddamnit.
linkpost comment

[Mar. 22nd, 2019|07:37 pm]
Tieši šobrīd ļoti gribas izzust pilnībā. Šo sajūtu es jutu pirms mēneša vītolu paēnā, bet šodien gribas stiprāk. Es zināju, ka šeit būs balkons jau pirms šeit ierados, es zināju arī to, ka es lūkošos pa logu. Es zināju, ka es stipri domāšu par šiem četriem teikumiem:

"Then I went back into the house and wrote, It is midnight. The rain is beating on the windows. It was not midnight. It was not raining."
link5 comments|post comment

sarkanas zeķes [Mar. 13th, 2019|02:24 pm]
Ilgas pēc mēness baltajām drēbēm manos skaidrajos sapņos pland. Dzīres dzīres cigarešu lietus manu zobu šķirbās. Viss turpinās būt, un iekrāsosies sarkans un es nekad, nekad vairs nebaidīšos tā, kā agrāk, es atradīšu vietu uz grīdas mana silueta formā, kur perfekti iegulties, kamēr pilsēta man visapkārt sacietē pelēkā vulkānakmenī. No acīm, nāsīm un ausīm izverd sarkanais, no Etnas mutes, no viņas vēdera, kur tas ir briedis visilgāk visilgāk.
linkpost comment

[Mar. 11th, 2019|10:37 am]
vai es mirstu?
esmu skaists
tik un tā

//Roberts Krīlijs

Teorija par paralēlajām pasaulēm, kurās viss ir citādāks. Akordi skan, kā tiem jāskan, top rakstītas vēstules sen mirušajām mīlām, kanārijputniņiem, sirdīm ar sirdīm. Tiek atkal dāvāti ziedi. Kara mākoņi vēl nav apbēdinājuši debesis. Mēs visi tur esam saulains rīts, un glāstam viens otru. Mūsu bērni spēlējas smiltīs ezera ielokā. Es iedzeru alu. Mēs esam valzirgi uz Ziemeļpola ledus. Mēs esam kartupelis.

Pēc tam, kad nolaižos atkal uz zemes, durvis paveras no jauna, esmu ieradies kaut kur. Uz lidlauka put arābiskas smiltis. Šajā zemē skan stīgas, ne ērģeles. Pastardienas bazūnes mani pagaidīs. Tagad ir laiks jokot un smieties, kā arī tauki noēsties. Mazliet parunāt ar čigānu un ēzeli, un nevienam nerādīt vārdus, kurus rakstu sen mirušās vai mirstošās valodās. Kauli nekur neaizmuks, tagad laiks miesai un asinīm. Kur piena un medus upes plūst. Kur sirmgalvjiem nav vietas. Zivis, gaļa, miesa, putni, oranža sula, kas notek pār manu zodu, un Neuzvaramās Saules parādīšanās kaujas izšķirošajā brīdī. In hoc signo vinces.

Tuksneša vidū es redzu Dionīsu ar šķēpu rokās. Vakardien viņš dzēra vīnu, bet šodien viņš saplēš sevi gabalos un izmētā savu miesu Nīlas krastos. Neuzvaramā Saule iededzina brūces viņa pēdās, bet viņš turpina būt. Viņš turpina būt stars, dziesma, melisma muedzina saucienā uz lūgšanu. Viņš turpina palekties gaisā, izvīt debesīs tūkstošiem loku, būt saules neizkausēts, un atgriezties atpakaļ uz zemes gluži itin kā nekas nebūtu noticis. Viņš uzsien šlipsi, piekārto savu zilo uzvalku, un paflirtē ar personālvadības un nepārtrauktās attīstības nodaļas vadītāju. Pēc tam viņš izved pastaigā suni, paēd sievas gatavotās vakariņas un stingri acīs skatoties paspiež viņai roku pirms gulētiešanas. Arlabunakti viņš pasaka čukstus.
link4 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]