| īsums |
[Oct. 7th, 2024|12:18 pm] |
Es kaut kad esmu šeit rakstījis, ka nevēlos nosprāgt nekad neredzējis Klusā okeāna viļņus.
Es tos viļņus šogad redzēju, diezgan negaidīti. Mēs pārbraucām kalnus no Jukonas teritorijas uz Aļasku, es ierāvu mazu šņabīti un rozā šortos ielecu Klusajā okeānā.
Skagvejā, vietā, kur sākās ceļš uz zelta drudža Klondaiku (ne to, kas katrā latvju mazpilsētā).
Pēc mana mērciena ar mums atpeldēja sasveicināties ronis. Skagvejā bija ap nulli. Jukonā mīnus trīsdesmit.
Kas vēl. Šogad uzsāku mazliet kajakot. Ļoti patīk. Uzzināju par poļu kajakošanas leģendu vārdā Aleksanders Doba.
Viņš esot nomiris 74 gadu vecumā Kilimandžāro virsotnē, kur uzkāpis nolēma apsēsties un aizgāja momentā.
Kilimandžāro tātad joprojām ir manā darāmo lietu sarakstā, par ko Aleksandrs Doba man atgādināja.
Vakar izlasīju grāmatu par pamesto spoku pilsētiņu Jukonas ziemeļos, no kurienes nāk mana laba drauga ģimene. Mēs to pilsētiņu redzējām caurbraucot, tagad tā ir slēgta.
Autore pēcvārdā minēja, ka viņa, iespējams, nekad uzrakstījusi grāmatu par to, ja viņai neatklātu briesmīgu, paralizējošu slimību.
Es arvien vairāk sāku blabarēt apkārt, ka viss tas Jukonas un pazudušās/ atrastās čoma dienasgrāmatas stāsts jāuzraksta. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tur būs arī mans stāsts, skatoties uz 2. pasaules kara likteņiem caur saraustītā 21. gadsimta Rīgas blusainā hipstera (manis) prizmu.
Bet laika ir maz. |
|
|
