| mīlestība nekad nebeidzas |
Nov. 28th, 2021|12:42 pm |
Nebeidzamā tumsa pamet vēlmi izteikt sevi vārdos. Vārdiem šeit nav vietas.
Palicis tik maz laika lai pielūgtu manu vientulību.
To spēju izteikt tikai zīmēs.
Aizmirst ģimenes ģeometriju. To, ka dēls izriet no tēva. Ģimenes kvadrāta leņķus. Sniegu, kas sitas. Neirotiski skatoties ekrānos ubagot serotonīnu. Ilgpilni meklēt jebkādu zīmi, ka šī nav īstenība.
Vienā no īstenībām es sēžu draugu ielokā, mana mūža mīla man blakus, ir pagatavots brančs un mēs spēlējam galda spēles. Ideju pasaulē. Vakarā es paņemu ģitāru un viņai dziedu dziesmu par to, kā viens no mums nomirs otra rokās un to, cik skaitītas ir mūsu dienas. Es dziedu dziesmu par mīlestību. Es iededzinu viņas vārdu savā miesā un apzīmogoju savu vienīgo ķermeni uz visu savu vienīgo mūžu kā viņas.
Citā īstenībā es pamodos aplūkojot viņas muguru, veltīgi cenšoties apskaut. Gribas atkal nopisties, bet gultā ierāpjas suns un visu šo plānu izbojā. Viņa paglauda suni un dodas krāsoties. Es uzlieku vārīties kafiju un cenšos telefonā atrast kādu prikolu. Mums ir neērta saruna pie kafijas tases, pie tā paša galda, pie kura vakar viņa teica, ka viņai nav kapacitātes romantiskām attiecībām. Mēs varam parunāties un nopisties.
Ārā snieg. Es aizeju viņai līdzi, jo jāizved suns. Sunim diršot, viņa pasaka atā. Pagājušreiz viņa teica "gan jau tiksimies". Šoreiz ne. |
|