| opt-out |
[Jan. 18th, 2020|09:05 pm] |
|
Ja man kādreiz būs pašam sava māja, tajā būs liela istaba ar pilnīgi neko. Tā nepildīs pilnīgi nekādu citu funkciju, kā vietas. |
|
|
| |
[Jan. 1st, 2020|02:43 pm] |
Nekad īsti nav aizķēris Leonards Koens, bet šīs rindas aizķēra gan. Principā, ar šo domu iedejoju Jaunajā gadā.
There is a rose in your hair
Your shoulders are bare
You've been wearing this costume forever
So turn up the music
Pour out the wine
Stop at the surface
The surface is fine
We don't need to go any deeper |
|
|
| Did I make sense? |
[Dec. 27th, 2019|06:08 pm] |
Iespējams, nekad šeit neesmu rakstījis, par to, kā ir. Skatoties un tinot bildi atpakaļ, šķiet, ka viss, ko esmu šeit rakstījis, nav par to, kā ir.
Kā tad īsti ir? (uzdodot šo jautājumu, visu laiku atmiņā flasho Beketa How It Is vāks ar riekšavu dubļu, kā arī tā koncepts: vilkšanās aiz zobiem caur nebeidzamu klajumu dubļu. ak, Dante).
Ir pēdējais vakars Lineburgā, Katjas istabā. Šajā istabā es pilnīgi noteikti nekad neatgriezīšos, jo Katja rīt pārvācas uz citām kojām. Vai es jebkad atgriezīšos Lineburgā ir cits jautājums, kas, nez kāpēc šķiet svarīgs. Tikko šeit pavadīju ciešamus Ziemassvētkus, un tas nav maz. Daudz nevajadzēja, tikai divvientulību, šniceli un to, ka pasaule mani liek mierā. Patērēt kultūru un staigāt pa mežiem. Labprāt būtu šeit atkal, tikai pārāk daudz puzles gabaliem būtu brīnumainā kārtā jāsastājas savās vietās, lai tas notiktu. Bet varbūt manī vienkārši ir pārāk daudz neticības un skepticisma.
Un tad es pieķeru sevi pie tā, ka atbilde uz "kā tad īsti ir" nevilšus kļūst par atskaiti, kā man gāja pēdējās nedēļas laikā, vai arī spekulāciju par nākotni, kura, kā vienmēr manā gadījumā, ir kaut kāds agonizējošs tumšs tunelis pazemē, caur kuru drāžās ekspresvilciens. Omnibuss nezināmā virzienā.
Vajadzētu būt tā, ka atbildei uz to,"kā ir?" būtu jābūt šim brīdim, bet arī tas ir agonizējošs tukšums, kuru aizpilda tādas lietas, kā koju istaba kaut kur Vācijā, kuru apdzīvo alus pudeles, sapakotas somas, izmētātas drēbes, savandīti palagi, un mana neirotiskā vēlme pierādīt nākotnei, ka es esmu kaut kad bijis. Tas viss izvēršas kaut kā baigi patētiski, jo tas viss ir jau simtreiz redzēts un konstatēts, un patiesībā apkārtesošajām lietām nevajadzētu būt nekādai nozīmei. Toties sakārtot istabu gan ir bezgala svarīgi. |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2019|09:15 pm] |
domāju, ka pasaulei jāzin šis Bekets:
what would I do without this world faceless incurious
where to be lasts but an instant where every instant
spills in the void the ignorance of having been
what would I do what I did yesterday and the day before
peering out of my deadlight looking for another
wandering like me eddying far from all the living
in a convulsive space
among the voices voiceless
that throng my hiddenness |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2019|10:30 pm] |
gārdz manī un raud sasalusi zeme. īpaši slapja šodien. tā saldē manas kailās kājas, līdz nervu pamatiem. es lieku pēdas aukstās sūnās, bet tās atriebjas par manu muļķību. kabatas tukšas un man nav pilnīgi nekā. izsalkums rūgst kuņģī. tāds es brienu caur siliem un ielejām.
mana muļķība mani dzen uz priekšu. pelēkajās debesīs rodama vārga saules nojausma, pēc kuras es vados. es grimstu atkal savā vājprātā, līdz beidzot atkal sāku galvā dzirdēt to mūziku, pēc kuras visu laiku dzinos. tu atkal esi šeit, tumsā un aukstumā. es tevi ļoti, ļoti gaidīju. |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2019|10:08 pm] |
|
tā gadījās |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2019|01:38 am] |
|
thank you, Thanatos |
|
|
| |
[Nov. 8th, 2019|11:15 pm] |
|
i am a becoming |
|
|
| Stabat Mater |
[Oct. 26th, 2019|02:51 am] |
|
the worst point of my life was the most beautiful. walking many miles in the middle of winter through the fields of Germany, I heard Pärts falling soprano kick in while looking at a hawk stopping in the wind at the same moment, motionless in the grey sky. |
|
|
| divas dimensijas un jūra |
[Sep. 27th, 2019|07:31 pm] |
skatiens skenē horizontu ar īpaši spēcīgu bezjēdzības sajūtu pakausī
es saku pats sev, ka gribu
bet man vajag, lai kāds pasaka, kā |
|
|
| post-nut clarity |
[Sep. 22nd, 2019|02:50 pm] |
|
the clarity is from the thought beams that shine down into your head |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2019|09:44 pm] |
pirmdzimusī Dzērve
nolaidās un stāstīja
par tūkstošgadu fenomeniem
kosmosa zibensnovedējiem
skaidrības brīžiem
pēc glāzes ūdens
krusta zīmēm pie debesīm
tūkstoš cilvēku balsīs viņš teica
pirmrindnieks Dzērve
fizisks un ciets
apsēdās un teica |
|
|
| memuāri |
[Sep. 17th, 2019|07:23 pm] |
sabozies klausos kamīna sprakšķoņā un cepums sabrūk man mutē. uzlieku pēdu uz sava siltā suņa. paņemu sava rajona avīzi un ostu to dziļām, dziļām ieelpām. atceros par jaunības paziņu, jūrnieku ar bārdu un pīpi, kuram es aizdevu savu caurumaino hūti.
pieceļos, lai uzvārītu tēju. ārā līst. skan radio. dziesmā atrodami sekojoši lietvārdi:
- liedags
- jūra
- kaijas
un:
-gauja
dziesmā skan saksafons. es iedomājos saksafonists stāvam droši, uz abām kājām, viņa pozai vēstot, ka viņam tas viss pieder. “Tas viss pieder man”, saka saksafonista stāvs, un viņš pūš savu beigu solo. publikā visi ārkārtīgi skaļi sarunājas, nepievēršot dziesmai nekādu uzmanību. publika atrodas Frankfurtē, Latvijas simtgadei par godu rīkotajā svinīgajā saietā.
*
šai dziesmai beidzoties, pa radio skan nākamā dziesma. tajā figurē tikai bezformīgas klavieres, un tāpat kā iepriekšējā dziesmā, sarunu fona troksnis, tikai šoreiz kādā Hārlemas andergraunda džezbārā, kura interjeru kā rāmi satver zaļā krāsa. iespējams, ka visā tajā troksnī kāds pateica kaut ko ļoti svarīgu.
*
es esmu izgājis Ņujorkas naktī, un ielas malā ēdu sūdīgi pagatavotu garneļburgeru Luiziānas stilā. ir silts. zaļi ierāmēto džeza bāru es redzu tikai atstatus. ap stūri ir iela, kur mūžīgi ar savām parpalām uz ielas tup ganieši. viņi sarunājas spēcīgās āfrikāņu balsīs, radot manī, necilā baltajā, primitīvas bailes.
dodos mājās, Bronksā, pa marihuānas dūmos ietītu ielu. gandrīz iekāpju suņa sūdā. uz mani noskatās hiphopa mūzikas cienītāju bariņš. kaut kur tuvumā sprāgst plaukšķene.
kāpņutelpā mētājas lietots prezervatīvs.
apguļos gultā. svīstu. skatos uz Kārļa Ulmaņa portretu manā istabā, pieliktu pie sienas kā ikonu. domāju par melnajiem cilvēkiem ar beisbola nūjām. domāju, kā rīt atkal jāceļas piecos no rīta. nevaru aizmigt.
*
pēc pāris mēnešiem, ziemā pastaigājoties sniegā, klausos “Ceļojumu uz nakts galu”. romāna galvenais varonis arī nevarēja aizmigt Ņujorkā. es saprotu. tā pilsēta nekad neguļ.
*
kamīns ir apdzisis, avīze no rokām izkritusi. aiz loga vairs nelīst, bet šalc auksts, auksts vējš. esmu aizmidzis ar pavērtu muti un krācu. |
|
|
| |
[Sep. 10th, 2019|08:33 pm] |
|
sarkanā krāsa, daudz sarkanās krāsas. ar ko gan tas viss beigsies |
|
|
| |
[Aug. 27th, 2019|10:26 pm] |
|
dievs, radot pasauli, katrā mazpilsētā vēlēja piedzimt pa postmodernistam ar dvuļu rokās |
|
|
| lietu terors |
[Aug. 3rd, 2019|01:50 pm] |
ierados pie mammas, apsēdos uz palodzes un skatījos dārzā, sākās tāds trips, tas sākās jau vakar, kopš esmu šeit jūtos kā ieņēmis skābi, varbūt tas no autobusa kratoņas, kuņģa satura, varbūt tas vienkārši no šīs vietas, ir riktīgi traki
tas dārzs ir vienkārši pilns līdz malām, visi ziedi pārsprāguši un visas bites un tauriņi zum apkārt, es nevaru beigt būt ar šo skatu apsēsts
tad es guļu uz dēļu grīdas, mana tēva liktie dēļi, un saprotu, ka gulēt uz tiem ir kā paņemt rokās Lenas dotos šamaņu akmeņus, bija tādi pavisam melni akmeņi, kurus viņas mirusī māte bija dabūjusi no kaut kādiem indiāņiem. es saprotu, ka tā melno caurumu ilūzija manās plaukstās, kuru radīja tie nolādētie akmeņi un būt šeit ir apmēram viens un tas pats.
un gluži kā augu pārpilnība mammas dārzā, mans grāmatu skapis uzblīdis, pārbāzts ar biblia sacra vulgata un dionīsijiem areopagītiem.
kad es atdevu akmeņus atpakaļ Lenai, viņa teica, ka kādudien apraks tos kaut kur dziļi mežā, tie ir pārāk visa kā pilni. |
|
|
| |
[Jul. 29th, 2019|10:31 pm] |
|
tikai tagad ap tricāru sāk parādīties apjausma, kā tikt ārā no solipsisma |
|
|
| pamodos no vakardusas |
[Jul. 25th, 2019|07:42 pm] |
strādāju, lai varētu atļauties galvas dakteri
jo vairāk strādāju, jo vairāk vajag galvas dakteri
jo vairāk vajag galvas dakteri, jo vairāk jāstrādā, lai viņu varētu atļauties
jo vairāk strādāju, jo vairāk jāstrādā |
|
|
| poliglotijas agonija |
[Jul. 24th, 2019|12:08 am] |
gribētos aizmirst visas valodas, izņemot teikumu vācu valodā:
Ich habe relativ wenig langfristige Hoffnung für die Menschheit
playlist: St. Panteleimon Chanters - Upalo Shegvitskale |
|
|