| |
[Nov. 13th, 2019|10:30 pm] |
gārdz manī un raud sasalusi zeme. īpaši slapja šodien. tā saldē manas kailās kājas, līdz nervu pamatiem. es lieku pēdas aukstās sūnās, bet tās atriebjas par manu muļķību. kabatas tukšas un man nav pilnīgi nekā. izsalkums rūgst kuņģī. tāds es brienu caur siliem un ielejām.
mana muļķība mani dzen uz priekšu. pelēkajās debesīs rodama vārga saules nojausma, pēc kuras es vados. es grimstu atkal savā vājprātā, līdz beidzot atkal sāku galvā dzirdēt to mūziku, pēc kuras visu laiku dzinos. tu atkal esi šeit, tumsā un aukstumā. es tevi ļoti, ļoti gaidīju. |
|
|
