| poliglotijas agonija |
[Jul. 24th, 2019|12:08 am] |
gribētos aizmirst visas valodas, izņemot teikumu vācu valodā:
Ich habe relativ wenig langfristige Hoffnung für die Menschheit
playlist: St. Panteleimon Chanters - Upalo Shegvitskale |
|
|
| krustus |
[Jul. 19th, 2019|09:03 pm] |
cilvēkbūtnes droši vien ar laiku nekļūst ne par ko citu, kā nostaļģijas mašīnām
par to man liek domāt paciņu zupas smarža un brīdis
kad sasodītais dimiters saka es biju īstenībai tik tuvu ka no tās es gandrīz neatšķīros,
kad viņš saka vārdus
kuri iegriezās sešpadsmitgadīgā manis smadzeņu rievās
kas ir tik pretīgi reizē un skaisti |
|
|
| |
[Jul. 10th, 2019|09:53 pm] |
|
vispār jau, ir šausmīgi traģiski, ka man vairs nav laika lasīt |
|
|
| |
[Jul. 10th, 2019|09:31 pm] |
vēl martā Spānijā karājos pār sešstāvu jumta dzegu svaigi no ap stūri sameklētas mākslas instalācijas nospertā virvē jo kāpēc ne, ielikdams savu dzīvību puspazīstamas toreiz rudmatainas šveicietes spēcīgajās rokās
padomāju pētot vecus žīdu laikrakstus pēc nogurdinošas jauniņa klientu apkalpošanas pārstāvja starptautiskā uzņēmumā ikdienas, jo ēst vajag
tagad bezmatainā Lena uzrakstīja
where are you |
|
|
| scaring the hoes |
[Jul. 10th, 2019|09:13 pm] |
|
i am is |
|
|
| senča eksistenciālais tukšums |
[Jul. 5th, 2019|10:27 pm] |
|
man šķiet, ka suns aiz loga rej manu vārdu |
|
|
| iluzionisms |
[Jul. 5th, 2019|07:37 pm] |
|
es neiebilstu, ja mana dzīve kulminētos punktā, kurā es kādā marginālā blusainu intelektuāļu iedzertuvē uzliktu skanēt savas mīļākās viduslaiku mūzikas izlasi |
|
|
| atpuhta |
[Jul. 4th, 2019|07:04 pm] |
|
sava noguruma neatzīšana nekad nebeidzas ne ar ko labu |
|
|
| vakardien šodien aizvakarrīt |
[Jul. 1st, 2019|06:55 am] |
šorīt pamodos un kaut kur no aizprāta iznira vārds "Tvankste", kas izrādās, senprūsiski nozīmē "ozolu mežs", un bija bij. Kēnigsbergas vietas prūsiskais nosaukums
vakar domāju par šodienu, un gribējās visiem paziņot, cik Yves Tanguy "Tomorrow I Shall Be Shot" ir lieliska bilde, bet es vēl neesmu pietiekoši pamodies, lai saprastu, vai es tā joprojām domāju
p.s. gads ar skaitļiem 2019 šķiet riktīgi vēls |
|
|
| |
[Jun. 25th, 2019|03:30 pm] |
You can work alone for years, it’s actually the only way to work if truth be told; but there always comes a moment when you feel the need to show your work to the world, less to receive its judgement than to reassure yourself about the existence of this work, or even of your own existence, for in a social species individuality is little more than a short piece of fiction.
// Michel Houellebecq, The Map and the Territory |
|
|
| dievmašīna |
[Jun. 12th, 2019|03:36 am] |
|
Viņš taču pirms katras eksistences deva jāvārdu. Tagad ložņā pa kaktiem, putekļus ostīdams, sīpolus lobīdams. Viss vienās asarās. |
|
|
| |
[Jun. 9th, 2019|09:00 pm] |
Rakos pa savām Kindle piezīmēm, un atradu, kur aug kājas kaut kur Žižeka (?) darbos lasītajam par priekšmetu teroru. No Gilles Châtelet To Live and Think like Pigs: The Incitement of Envy and Boredom in Market Democracies:
"This experiment also reminds us of the art of the great masters of still life, of their capacity to insinuate that there is some terrible threat in an upturned goblet, in a pile of apples or grapes, or in a basket hung with game; that the Truce of the Penates has broken down, that the tidy folds of the tablecloth at the corner of the table will topple into a cataract and join the heavy sags below the table, that some conspiracy is afoot between the victuals, the candlesticks, and the napkins, to allow themselves to be engulfed in a pitiless war of things…."
Tā kā tikko pabeidzu lasīt Pereka dzīves manuāli, šis citāts šobrīd īpaši labi raksturo manu mentālo vilni (ar "mentālo vilni" cenšos latviskot "vibe"). Pereks ir priekšmetu rakstnieks par excellence. Lietas lietas lietas lietas. |
|
|
| kārtējais neko nenozīmējošais teikums |
[Jun. 9th, 2019|04:00 pm] |
|
viss, ko mēs jebkad esam meklējuši, ir ideāla aizbēgšana no realitātes |
|
|
| |
[Jun. 5th, 2019|09:59 am] |
|
es vienkārši esmu jauks un mīļš un tur nahuj neko nevar padarīt |
|
|
| |
[May. 29th, 2019|09:37 pm] |
|
Pat tad, ja Godo atnāks, neviens nezinās, kā viņš izskatīsies, un kas ar viņu jādara. Godo būtība ir tukša vārda skaņa, tāpat, kā visi vārdi jebkad reducējas uz mutes dobuma un rīkles izveidotām skaņām. Tikpat labi 42. Tikpat labi Jēzus Kristus. |
|
|
| trulums |
[May. 29th, 2019|09:25 pm] |
|
Stāsts par ogļračiem, nē kaut kādiem racējiem vai urbējiem, nezinu, kā viņus īsti nosaukt. Viņi atrodas tumšā telpā kaut kur zemes dzīlēs, gluži kā kosmosa kuģī, bet zemes dzīlēs, un viņi rok arvien dziļāk, un ir jau nokļuvuši tik dziļi, ka vairs nezina, kur īsti ir zemes virsa, viņi kaut ko meklē, kaut kādus izrakteņus, ne naftu, ne akmeņogles, ir tumšs, un visi akmeņi, kurus viņi atrod, nekam neder, nudien. Kas viņiem īsti bija jāmeklē, to viņi neatceras, tas bija kaut kas svarīgs, tāpēc viņi urbjas arvien dziļāk, tiecoties uz zemes centru, itkā tur zemes centrā viņi pēkšņi saprastu, kas viņiem bija jāmeklē. |
|
|
| |
[May. 26th, 2019|09:02 pm] |
|
Dzīvoju bez ekrāniem, daudzmaz. Dzīvoju vienkārši. Krāmēju plastmasas loksnes, iztieku no citu žēlsirdības. Kauns celt uz zvaniem no ģimenes. Par kolēģiem man vācu kriminālais elements un arābu programmētājs. Drusku bail atgriezties Latvijā, konkrēti, bail no panikas lēkmēm, gribas iepriekšpieredzēto apglabāt kaut kur pagātnē, gribas, lai Latvija man būtu mana zudusī Tēvija, par ko cēli pie Babilonijas mūriem sacerēt raudu dziesmas, taču šobrīd citu iespēju nav. Nāksies atgriezties, nāksies dzīvot vidusmēra ofisa darboņa dzīvi, un dziesmu svētku videoklipu vietā pieredzēt Tēviju visā tās drēgnajā, viegli pēc šņabja smaržojošajā skarbumā. |
|
|
| |
[May. 10th, 2019|11:21 am] |
vēl viens Beketa citāts, šoreiz kā manis paša komentārs par Žoržu Pereku, kluso dabu draudīgumu, un interjera dizainu:
It is the role of objects to restore silence |
|
|
| |
[May. 10th, 2019|10:10 am] |
Vakardien mani apciemoja Lena no Šveices, cilvēks ar kuru Valensijā rāpos pa jumtiem, mēģinot ielauzties dzīvokļos, metu banānu mizas uz garāmgājējiem, ēdu astoņkāju zupu, zagu puspabeigtus burgerus un staigāju pa pilsētas centru vienās zeķēs.
Pateicu viņai, ka tagad cenšos dabūt savu sūdu kopā. Citas izvēles nav, jo mana konta atlikums ir tieši nulle. Viņa sapelnīja pāris tūkstošus, nedēļu ganot šveiciešu bērnus pa Alpu pļavām. Savukārt es turpmākās nedēļas (mēnešus?) krāmēšu polimetilmetakrilāta atgriezumus.
Mēs dzērām alu, lietū vērojām futbolistus un saulē vērojām baložu pārošanās rituālus. Pēc tam es viņu aizvedu uz sarūsējuša velo bagāžnieka līdz vilciena stacijai. |
|
|
| uzvaras diena |
[May. 9th, 2019|11:35 am] |
|
Jo vairāk es rāpjos no savas bedres ārā, jo labāk telepātiski izprotu savas ģimenes cilvēkus. Viņi visi ir badass izdzīvotāji un cīnītāji. Visi ir atraduši savu ceļu, kā saņemties un savākt savu sūdu kopā. Neviens nekad nav padevies. Un es esmu viens no viņiem. |
|
|