| krustus |
Jul. 19th, 2019|09:03 pm |
cilvēkbūtnes droši vien ar laiku nekļūst ne par ko citu, kā nostaļģijas mašīnām
par to man liek domāt paciņu zupas smarža un brīdis
kad sasodītais dimiters saka es biju īstenībai tik tuvu ka no tās es gandrīz neatšķīros,
kad viņš saka vārdus
kuri iegriezās sešpadsmitgadīgā manis smadzeņu rievās
kas ir tik pretīgi reizē un skaisti |
|