| Did I make sense? |
Dec. 27th, 2019|06:08 pm |
Iespējams, nekad šeit neesmu rakstījis, par to, kā ir. Skatoties un tinot bildi atpakaļ, šķiet, ka viss, ko esmu šeit rakstījis, nav par to, kā ir.
Kā tad īsti ir? (uzdodot šo jautājumu, visu laiku atmiņā flasho Beketa How It Is vāks ar riekšavu dubļu, kā arī tā koncepts: vilkšanās aiz zobiem caur nebeidzamu klajumu dubļu. ak, Dante).
Ir pēdējais vakars Lineburgā, Katjas istabā. Šajā istabā es pilnīgi noteikti nekad neatgriezīšos, jo Katja rīt pārvācas uz citām kojām. Vai es jebkad atgriezīšos Lineburgā ir cits jautājums, kas, nez kāpēc šķiet svarīgs. Tikko šeit pavadīju ciešamus Ziemassvētkus, un tas nav maz. Daudz nevajadzēja, tikai divvientulību, šniceli un to, ka pasaule mani liek mierā. Patērēt kultūru un staigāt pa mežiem. Labprāt būtu šeit atkal, tikai pārāk daudz puzles gabaliem būtu brīnumainā kārtā jāsastājas savās vietās, lai tas notiktu. Bet varbūt manī vienkārši ir pārāk daudz neticības un skepticisma.
Un tad es pieķeru sevi pie tā, ka atbilde uz "kā tad īsti ir" nevilšus kļūst par atskaiti, kā man gāja pēdējās nedēļas laikā, vai arī spekulāciju par nākotni, kura, kā vienmēr manā gadījumā, ir kaut kāds agonizējošs tumšs tunelis pazemē, caur kuru drāžās ekspresvilciens. Omnibuss nezināmā virzienā.
Vajadzētu būt tā, ka atbildei uz to,"kā ir?" būtu jābūt šim brīdim, bet arī tas ir agonizējošs tukšums, kuru aizpilda tādas lietas, kā koju istaba kaut kur Vācijā, kuru apdzīvo alus pudeles, sapakotas somas, izmētātas drēbes, savandīti palagi, un mana neirotiskā vēlme pierādīt nākotnei, ka es esmu kaut kad bijis. Tas viss izvēršas kaut kā baigi patētiski, jo tas viss ir jau simtreiz redzēts un konstatēts, un patiesībā apkārtesošajām lietām nevajadzētu būt nekādai nozīmei. Toties sakārtot istabu gan ir bezgala svarīgi. |
|