trīs baigās dienas man aizmuguree...

es satiku Viņu.

ak dies, dod man kādreiz tik daudz spēka un varēšanas, lai es varu viņu palaist vaļā. lai es nejustu viņu, kad neredzu mēnešiem ilgi, lai nebūtu to mazo dzirkstelīšu, lai nebūtu, lai nebūtu, lai nebūtu.

es gribu pielikt punktu, bet es nespāju, atkal komats.

un viņš pats to saprot, viņš visu saprot un zin.
un mēs sēžam upes krastā, abi skaisti un burvīgi. viņam draudzene, ko manā priekš nesauc vārdā (bet iespējams man tikai tas vienkārši tā šķiet) ,un runājam par mums.

un viņš saka, ka mani jūt... un es zinu, es zinu, zinu, zinu zinu, ka tā tas arī ir.
bet es gribētu kaut nebūtu!

ak dies, es varētu kaukt man liekas, pilnā balsī.


nu kā? nu, how can i let it go...?!