Below are the 25 most recent journal entries.

	2008.07.31  13.25 Ja mani kādreiz apsūdzētu, tad, pirmāmkārtām, tas būtu jādara par bezgalīgu ticību cilvēkiem. Līdz pēdējam, un par cerību, ka viss būs labi. Es ticu, pretēji dr.Hausam, ka cilvēki mainās. Un ka mainās arī apstākļi mainās. Protams, ne vienmēr mana ticība vainagojas ar to, ka mainās uz labu, bet es turpinu ticēt. Un ticēšu. Un paļaušos. Un uzticēšos. Un viss.

	2008.07.30  13.02 Man tāpat, ka citām, labu omu nosaka tas, vai manas attiecības ar pretējo dzimumu (manu kundziņu) ir pēc manām domām kārtībā. Tas nu ir skaidrs kā diena...

	2008.04.15  12.07 vieta cik cilvēkiem (lasīt- sievietēm) ir svarīga vieta. nu vispār- visa dzīve paiet pārvietojoties no A uz B un no B uz C un no C uz A, un visi tie A B C ... ir taču kādas noteiktas vietas. tas ir svarīgi visiem, zināt, kurp dodies.. un kas ir mērķis, kas ir vieta, ko gribi sasniegt. Tāpat vieta ir svarīga sabiedrība. Vieta, kur tu strādā, vietas, kur atpūties, tā kāda vieta, kuru ieņemsi, vai vieta, kurā esi- amats tobiš. bet mums (nu vismaz man, un novērojumi rāda, ka arī citām) vēl ir jāzin vieta tā VIENA VIENĪGĀ VĪRIEŠA dzīve- vieta, kura pilnīgi un galīgi ir TAVA, (MANA), vieta uz kuru neviens nepretendē, vieta, kuru nekas un neviens nespēj ieņemt vai aizņemt. MANA VIETA VIŅA DZĪVĒ. nu, un vai TU zini savu vietu? :) Mood: artistic

	2008.02.04  17.10 krēslas stunda es vispār te pēdējās dienas domāju- vai tiešām obligāti ir jāprecas? kāpēc vajadzētu precēties? un ko tieši tas maina? es, piemēram, negribu. laulības man būtu tikai un vienīgi darījums (turklāt darījums, kas apliecina mantas kopību vai šķirtību) un iespēja vīrieti saukt par vīru. es vienkārši nespēju rast pamatotu atbildi uz to, kāpēc man būtu jāprecas. man tāpat ir labi. ar viņu. mūsu bērni taču viņu tāpat sauks par tēti un mani par mammu. tas, man liekas ir tas galvenais. Mood: curious

	2007.11.20  18.16 par vakaru Un viņa nopūtās. Nopūta, kurā iegūla viss dienas nogurums, visi dienas darbi, visas dienas domas, viņas smaidi un šaubu ēnas, viņas prieki un dzirkstošie smiekli, un viņas pārdomu rievas pierē un nepatikā sarauktais deguns, bija dziļa, lēna un tomēr atvieglojuma pilna. Šī diena bija pagājusi. Saule rietēja pār vecpilsētas jumta kori, atstādama zeltītas pēdas uz tuvākajiem ēku skursteņiem un bleķa notekcaurulēm. Caur pievērto loga viņas kabinetā ieskrēja apmaldījusies novembra vēsā vēja brāzma, sapurinot uz galda nevērīgi samestos dokumentus, noglāstīja viņas sasarkušo vaigu un knapi, bet tomēr pieskārās viņas melnajām skropstām. Viņa aizvēra acis. Diena bija beigusies. Un viņa bija tomēr laimīga, ka tā. Vakars visas viņas cerības un vēlmes padara ticamākas. Liekas, ka kopā ar tām var noslēpties krēslas un nakts mestajās ēnas. Un tā ir vieglāk. Tumsā nemana, ja notrīc roka, ja piesarkst vaigi, ja acis saka, ka pati netici tam, ko izrunā mute. Tumsā neredz. Un tāpēc ir vieglāk. Diena tādas sīkās cilvēcīgās kļūdas nepiedod. Vakars viņas dzīvi padara košāku, saldāku un garšīgāku. Vakaros liekas, ka kā gardēdis varētu savu dzīvi apēst lieliem kumosiem un izbaudīt tās fantastisko garšu gammu. Dienā viņai dzīve liekas lētāka un pliekanāka. It kā bez sāls. Vakars dāvā cerību vienai jaukai, skaistai un piepildītai diena. "Manas dienas skaistās beigas," viņa sacīja, izejot nodzēsa kabinetā gaismu un aizvēra tā durvis. Mood: calm Music: saule riet

	2007.07.06  16.33 pārdomas par "mums" Man dažreiz liekas, ka ar katru šādu viņa gājienu, katru TO izteiksmi, katru “nēēēē” manī kaukas salūzt. Un tad es sev jautāju, vai tas ir labi? Vai tas ir tas, kam būtu no manis jānolūzt, lai mēs tuvotos pilnībai? Vai tas, kas salūzt, tiešām ir tās dusmas uz sevi pašu, ka es kaut ko nevaru pieņemt, kaut ko nesaprotu viņā, kaut ko nevaru piedot sev? Un ja jau reiz kaut kas ik pa laikam manī lūzt, tad, cik ilgi vēl būs kam lūzt? Un vai brīdi X, kad būs nolūzis viss, manī nebūs nevienu dusmu, neviena aizvainojuma, nevienu pārmetumu un es būšu ar tīru skaidru apziņu, uztverot otru kā pilnīgi ar sevi nesaistītu cilvēku? Tā, kā tam ir jābūt, kad cilvēki ir augstākajā attīstības pakāpē? Un tad, kad es visu šo domāju, manās domas uzzibsnī jautājums- kas ar mums notiek? Vai ir tādi "mēs"? Vai tas viss ir manis pašas izdomāts? Un es vēlos kaut es rītā pieceltos un būtu pilnīgi brīva no viņa. Jo tā varbūt tiešām ir labāk. Bet es tā nemāku. Mood: cold

	2007.06.29  14.26 nu tā- nopirku biļetes uz kino. bet kā izrādās kundziņš joprojām ir ar aizlietu redeli- vismaz par to liecina viņa diezgan sviestainās īsziņas. nu neko darīt- moš būs brīvais vakars ar čitiem draugeim alkoholiķiem. vot tebje- drauga vecpuišu balle! nodeva uguņus, ka šodien mans kārtīgais un super apdomīgais kundziņš neaizgāja uz darbu. :) bet citādi- rīgā viss mierīgi. un arī mans dvēsles stāvoklis sāk atkal stabilizēties.

	2007.06.11  17.02 ņepoņatno... klau, ko Jums nozīmē vrāds KOKO? precīžak izteiciens- Dabūsi pa koko? Jums taču kādreiz vecāki bērnībā ir tā teikuši, akd kādus podus nogāžāt? mani pēkšņi sāk mākt šaubas... par to, vai es un mana ģimene to saprot pareizi...

	2007.06.07  11.26 šādos divventulības vakaros ar peldēm, ar sarunām, ar klusēšanu, ar bučošanos, ar saulrietu (vispār brīnos, kas ar viņu notika, ka iedomājās par to...), ar smiekliem un manis tvarstīšanu pa pludmali (nu tā kā filmās) viņš kļūst par manu sapņu princi. jocīga tā sajūta- tāda, kad liekas, esam tikai mēs divi uz pasaules un ka tikai viņam ir pa spēkam pacelt mani spārnos un ka tikai viņš to arī dara. es skatījos vakar uz viņu, kamēr viņš stūrēja mūs mājā un domāju, nu kā tas viss ir sitā sanācis? a sākās tā - pilnigi nejauši un pat negaidīti (kā parasti tas sākās). un domāju, cik trausla ir tā līnija starp saplūšanu vienā un būšanu kopā kā diviem veseliem, bet veidojot ideālo kopību. Liekas, ka agrāk es to vien darīju kā saplūdu un tur arī sākās visas manas problēmas. Bet tagad- es mācos to smalko mākslu būt blakus. Un tā ir tik labi. Tik sasodīti labi. ka vakar domāju- nu kā var būt tik labi. neko nepieprasot, neko nebūvējot, neko paģērot- tā vienkārši plūstot... un esot kopā. :) pats smieklīgākais ir tas, ka es pat nenojaušu, kā viss šis beigsies (jo beidzas jau parasti viss ar kaut ko- kaut vai pārejot kādā citā līmenī) vai beigsies? nav neviena paša solījuma N E V I E N A!!!! Man!!!! Solījumu gaidītāju karalienei!!!!!! nav nekā! nav nekādas stabilitātes- pēc kā katrai normālai sievietei būtu jāalkst (un es nesaku, ka nealkstu), bet viss šķiet pareizi tik un tā. vis šķiet, ka notiek tā kā tam jānotiek. vot.

	2007.06.06  17.12 man labāk patīk, ka ir šitik karsts nevis auksts kā ziemā. kaukā esmu kartsumizturīga. šodien tiku pie skaista laikam zīda lakata no indijas...:) burvīgs1 varēšu pa pludmali gāzt ar viņu tagad un izksatīties romantiski:) šovakar atkal ieplānota pelde ar kundziņu. baigi jauki. pēc šitādām trakām dienām ir patīkami veldzēties kādā ezerā.. un ķert romantiku:) izskatās, ka pilsētā ir sācies ritiīgs juristu headhuntigs... un īstenībā tā arī vajag, lai sprot, ka peļņu nevar uztaisīt adekvādi nemaksājot. un tad lai tagad brīnās- gudreļi, kāpēc visi iet prom. un gan jau nāks saprašana, ka jaunus kadrus apmācīt ir kudī grūtāk un dārgāk.. bet tikām- skatamies vasarā!

	2007.05.18  18.01 vakar nokrāsoju matus. baigi labi palika. man parasti paliek labi, kad nokrāsoju matus. Pati, kad nokrāsoju sev matus. Brūnus, kā jau parasti- un šodien visi kā aptrakuši man jautā- a tu pie friziera bija: un es vēsā anļu mierā visiem atbildu- a nē- nokrāsoju matus, pati! ha ha ha ha ha:) ai- kaukā baigi sašuvos šajās pēdējā brīdī- jāsarksta līgums bija par to, par ko pati nesprotu- tad arī sašuvos un PAT (!!!) visai publiski nosaucu sevi par stulbeni:) tas man tā sen nebija gadījies. baigi, bet kad kolēģis pateica- labi, davai šito pirmdien. nopūtos, un biju laimīga. Zini, tomēr ir labi, kad darbui var pārlikt uz dažām dienām, jo šodien tad nekas nav jādara un ir šodiena brīva un vēl rītdiena un vēl parītdiena! un vispār, es domāju par sevi un par mums. Ņeiznu, man jau liekas, ka zināmā ērā vuņam vajadzētu saprast, cik ļoti viņam ir paveicies ar mani:)))) naivi vai ne?:) ai, gan jau saprot. gan jau. un to, cik es esmu foršā:)) ha ha ha ha ha ha ha ha ha un ka es viņam dodu viņa brīvību! un kā es ļauju būt viņam pašam. jo, godīgi sakot, es pati par sevi brīnos- kā es tāda esmu palikusi, kā es tā baigi māku izturēties?:) nu vismaz man liekas, ka tas ir kūl.

	2007.04.04  12.51 vakardien es tā sapēros, ka 1) atstāju karti bankomātā; 2) nolēju klaviatūru ar tēju un sevi pie reizes ar. bet šodiena jau rādās vieglāka un vienkāršāka. sāku pārvaret neko-negribu-darīt sindromu. un šaku kaut ko darīt. termiņi spiež tomēr. un jā- pēc ilgiem laikiem lieldienas atkal sagaidīšu kopā ar ģimeni tepat- Rīgā. redzēs ko kundziņš būs izdomājis ar brīvdienām, būtu siltāks varētu aizdoties kādā pastaigā. baigi gribās staigāt.

	2007.03.30  15.15 Hm. Normāli, nebija pat vēl 13.00, kad es jau biju izbesīta. Ak dies (saķeru galvu), kaā mani besī cilvēku stulbums un nekaunība, pat nezinu, kura no šīm iezīmēm vairāk. Nu labi, bet toties pēc tam aizgāju pusdienās un izdzēru 1,5 pudeles aisbīra ar laimu... mmmmmmm Aisbīrs vispār garšo pēc vasaras. Pēc izbraukuma ar teltīm , pēc saulrietu skatīšanās kopā ar draugiem un pēc nekā nedraīšanas. Gards. Izskatās, ka kundziņš brīvdienās darbosies ar kolēģiem un saviem kaukādiem draugiem, tāpēc es ... es piekopšu māju un došos pie savas ilgi neredzētās mīļās draudzenes- uzgrillēt dārzeņus, pasēdēt saulītē, padzert jau augstākminēto aisbīriņu un nedarīt neko. Bet darbs... darbs jau nav zaķis. nu gan jau – nākamnedēļ pastrādāšu. Promise! Vispār, man šķiet, ka šis ir viens no pavasariem, kuri man patīk. Kuru es izbaudu. Šī bija pavasara lielā iespēja man iepatikties, un tas to ir izdarījis. Man patīk! Tiešām!

	2007.02.07  18.27 viss ir tik... skaisti. cik tas daudz tomeer dod- cik daudz dod, ka ir cilveeki veel bez tavas ghimenes, kas speej buut tik ljoti ljoti tuvi, ka neskatoties uz attalumu, tu pat sajuuti vinju elpu. cik daudz dod sarunas un kaada kopiiga afeera, ka aaraa no prieka manii vienkaarshas sniegpaarslinjas manu acu priekshaa paarveershas par siicinjaam siicinjaam fejam un baletriinaam, kas leeni virpuljojot pieskaras zemei, cik daudz dod- viens sms vakaraa ar kaut ko jauku, ka aukstums, kas no riita, atverot maajas durvis, iesitaas sejaa, liekas tikai spirgta riita veeja braazma, kas tikai glauda... cik daudz var dot.. vienkaarshi labs cilveeks blakus?! cik ljoti ljoti daudz!!!! zini, man shobriid liekas, ka es varu visu!:) viss shobriid ir skaisti un diivainaa kaartaa man liekas, ka shii nav taa reize, kad buus smagi jaakriit. jaa, varbuut buus mazliet neprieciigaak (es negribu teikt skumjaak), varbuut, bet viss vienalga- galu galaa- viss buus labi. un neliela nokaapshana ielejaa galu galaa pieder pie celjojuma. pa dzivi. jaa, es esmu arii iemiileejusies, bet viss shis nav no taas, tas ir tikai bonuss. man liekas- es esmu pamainiijusi atieksmi:) un zini- es esmu vienkaarshi prieciiga par visu, par katru dienu, katru stundu un minuuti. es esmu laimiga. tagad. tiesam:) forshi, ne?:)

	2007.01.30  17.38 vispār- man vairs negribas ziemu. man to vairs negribas, jo, kamēr gribējās, tā nebija. bija forši, ka tā ziema bija 6dien un 7dien, bet šodien man vairs to negribas. Man to gribēsies pēc pāris nedēlām, akd man nebūs jāstrādā, bet varēšu baudīt sniegotos Alpus. un vēl. man ir nedaudz jocīgi pavadīt jau otro dienu bez viņa te. bet lai kundziņš atpūšas, iespējams- mums abiem to vajadzēja. un man jau sanāk otro dienu neodarbināt sevi ar tām muļķīgajām domām. gan viss būs labi. tik kāpēc- nu kāpēc man vienmēr un visur ir tik daudz jāstrādā? a?

	2006.12.12  19.06 kas tad nu ir noticis? 1kārt, ir tā, ka man patīk vairāk lasīt nekā ŗakstīt kauko. it kā jau brīžam baigi gribas ierkastīt, bet, akd atveru šito tukšo lapu..... čušsssss:) tā nu viš i- tā varēšana bieži vien liekas sākumā lielāka nekā tu spēj.. nu tas tā- biju parīzē, ja nu kādam interesē. laikam jau biedzot jānofiksē, kā tad man tur īsti gājā. nezinu, visi saka- ai ko tu, Tev bija jābaruc pavasarī- sūds- es neticu, ka pavasaris manā parīzes izjūtā būtu kauko mainījis, bez tam- laiks jau bija tāds kā pavasarī- silts un foršs. nu galīgi neuzrunāja mani tā pilsēta. nu galīgi. es atbraucu tik pārgurusi- tik ļoti pārgurusi no parīzes... vai varbūt no savām ilgām pēc mājām.. varbūt tāpēc napavilkos, jo domas visu laiku bija te. un pie Viņa. :) tipiska sieviete- manas mājas ir tur, kur ir Viņš:) nē, nē, vēl nav tik traki...:) (es tikai skatījos uzticamo dārznieku un tur viņš tā teica... manas mājas ir pie viņa. un tas skanēja tik skaisti, tik.. uzticami. tik- es-arī-tā-gribu) :)) man patika monmatra- nu jā tā bija vieta parīzē, kur es paliktu vēl kādu brīdi. tur bija tik, nu tik forši romantiski. māju jumti pie kājām, visa parīz pie kājām, mazi krodziņi, liekas, ka vēja pūsma aizpūtusi tevi tālu prom no 21.gadsimta.. citos.. un galvā skan dziesmas no Mūlenrūžas... tjā- tas bija skaisti- tās stundas tur augšā aizgrāba manu sirdi..:) tiešām darbs ir čupām. kaukādi dokumentu standarti man tagad jāuzlabo- un ja vispār kāds spētu iedomāties, kā man tas riebjas|!!!!! aaa... nāka'majās gada'pārrunas teikšu, lai pat neiedomājās, ka es to darīšu forever. nekad. man vajag cilvēkus, man vajag manus projektu vadītājus, man vajag smieklus ar viņiem, un kašķus, un klientus, kas neko nejēdz vai arī izliekas pārāk gudri.. man vajag kustību un tusiņu.:) arī strādājot. viņš. nu viņš joprojām mani tur drošā attālumā, vai varbūt es viņu? varbūt.. bet es tā domāju, ka labi vien ir- visas attiecības sāk bojāties laikam tad, kad sāk palikt viens otram pārāk daudz, ne? bet mums kaukā sanāk balansēt uz tās robēžas it kā jā, viss jau sen notiek, it kā viss tikko būtu sācies. jocīgi- tūlīt būs gads kopš man toreiz tajā jautrajā vakarā kāds no augšas ar bomi pa galvu iedeva un es sapratu- tas ir Viņš!!!! nu es nesaku un neapgalvoju, ka tas ir ze one (vai maz tāds ir?) bet tas ir pēdējo gadu laikā lab''akais, kas ar mani noticis. un tā mēs ņemamies- tagad es zinu, ka visas nedēlas dienas var būt manas. un vakari un naktis. mēs it kā taustāmies, it kā mēģinam saprast, kas, kā, kāpēc... brīžiem liekas, ka viņš ir devis man spārnus. es esmu mainījusies. nu nedaudz- manī ir vairāk prieka. brīžiem liekas, ka kopš ilgiem laikiem ir parādījies kāds, kurš ir tieši tas, kas man vajadzīgs. un liekas (nē, esmu pārliecināta) ir izbeidzies mans ilgais cerību posms un domas - "a ja nu" par manu it kā lielo mīlu, esmu tikusi tai pāri!!!! es nezinu- es nezinu, cik ilgi tas būs un kā tas beigsies, jo ir skaidrs, ka reiz jau tas beigsies (jo beidzas takš viss), es netieku gudra, kas notiek... es mēģinu nedomāt un neanalizēt, bet ņemt visu tā, kā ir tieši ''seit un tagad. es zinu tikai to, ka viņš ir nāvīgi foršs, ka viņš manu dzīvi vismaz uz šo brīdi padarījis laimīgu. ļoti.:) un par to paldies. nu tā- pierādījās tas, kam bija jāpierādās- pēc mana rakstītā spriežot- svarīgakais, kas cilvēkiem ir , ir attiecības (to būvēšana, izbeigšana) ar citiem cilvēkiem. un taisnība jau tajā dziesmā blower daughter vien i- i can't take my eyes of you till i find somebody new ... vot tā. un ziniet par ko man ir tāds cibiskais prieks, ka divas man personigi nepazīstamas dāmas šeit iekš cibas, ar kurām es cibiski laimīgā kārtā esmu cibiskos draugos, ir kļuvušas gandrīz vienlaicīgi par mammām! Vēlreiz apsveicu un sveicu Jūs, dāmas! padevīgā cieņā šodien strādīgā konstance Mood: calm Music: swh

	2006.11.09  11.58 hmm.. līst. man riebjas rudens. man tiešām riebjas. ok, varbūt dažreiz manu riebumu spēj pārtraukt skaisti silti rudens novakari, kad rietošās saules stari spēlējas dzelteni, sarkani krāsotajās koku lapās un kad tevi- cilvēku, pārņem tās saldsērīgās skumjas par savu esību, par zaudēto un, jā, arī iegūto, pārņem pārdomas un ilgas pēc kaut kā cēla- nezināma. bet šitais, kas tagad ir ārā, man R I E B J A S. bet visādi citādi man patīk. pātīk viss, kas notiek man apkārt. es tikai mēģinu nedomāt parto, kāpēc tas notiek un aks pie tā vainīģs. un ko domā viņš vai viņa.. es baudu. katru mirkli, ko pavadu kopā ar Viņu. ko mēs smejamies, ko runājam, ko klusējam. forši. es negribu vairāk burt drāmu par "a, ja nu.." vai ari "kā būtu, ja.." vismaz šo savu dzīves sfēru ļīdz ar dažām citām es gribu palaist vaļā- lai plūst. jo pierādījies jau ir tas, ka atņemt var tikai to, kam esi milzīgi pieķēries, par ko stāvi un krīti... to parasti arī Tas Tur Augšā vai dzīve vai liktens vai nu venalga kas, arī paradoksāli, bet mēģina noņemt. un manī pamažām, bet iemājo sajūta, ka viss būs labi. visam ir jābūt labi. savādāk- nu savādāk daudz darba. un arī šeit es nebeidzu brīnīties un domāt- kā gan tomēr var būt tādi stulbeņi pie ruļļiem... a? nu tas tā- tīri retorisks jautājums. labi- jāpastrādā!

	2006.10.09  16.16 es braucu prom. uz tris dienam. un es gribu. braukt:) jo es nopirku bileti ari vinam:) tā ir pie viņa. un viņa rokās tagad ir izlemt - braukt man lidz vai ne. es domaju, ka brauks. es ljoti gribu. un ja vinjhs brauks, es iespejams bushu laimigaka meitene uz pasaules:))) turi īkšķus!

	2006.09.19  18.33 par rudeni neiznu, kādas būs turpmākās pārmaiņas, bet es mēģinu mācīties, un man nedaudz arī sanāk, neuzdot jautājumus par nākotni. es dzīvoju šeit un tagad un baudu to, kas man ir. piemēram vakardienas romantisko objekta apskati un pastaigu gar māras dīķi. un es baudu viņa apmulsumu, kad apteicu, ka otra aviobiļete ir uz viņa vārda. un es nezinu pat, ko viņš tajā mirklī padomāja (nesaki, ne jā, ne nē, ne balst, ne melns). es tikai ticu un ceru, ka tajā lidmašīnā mēs iekāpsim kopā un mum sbūs 3 foršas dienas. es to izdarīju pirmo reizi. tā izrīkojos. tas bija spontāni, skaisti, padārgi, bet tas ir tā vērts. kur ta lai es to naudu lieku? zeķē? priekš kam? un ne jau par to stāsts. es vakar sajutu, ko tādu, ko nebiju jutusi sen. no kā bēgu nedaudz. es, man liekas, sāku iemīlēties. tā ļoti lēnām. mierīgi u pirmo reizi bez neviena K jautājuma- kāpēc? kā? kas? un kad viņš skatās uz mani, un kad viņš tur mani apķertu, un kad viņš pievelk mani sev klāt- man liekas, es varētu pacelties spārnos. it's all about love, my dear. bez nosacījumiem bez jautājumiem bez runām par " kā mums tagad būt" es ceru, ka izdosies. es gribu, lai izdodas. tagad derētu DM freelove. :) hmm:))

	2006.09.11  14.41 grrrrr ak tu jē, ja tu zinātu, kā man viss ir izbesījis. aaaaaaaaaaaaaa, man pat Viņš šodien besī ārā. zinu, zinu, runāju, kā skolniece, bet nu.. ko lai dara. vakar stāstiju savām abām torčitājām par saviem kolēģiem, kas man ir grāmatu cienīgi personāži... un acīmredzot šodien visu redzu vēl sabiezinātākās krāsās! boa, ritīgs no visiem. gribas kaukur nolīst un lai neviens mani neaiztiek. bet nav kur. labi, sakožu zobus un ceru, ka pāries. pāries zinu. bet šodien atļaujiet man būt dusmīgai! ļoti! grrrrrrrrr

	2006.08.25  17.01 hmm. nu ir tā kā ir. esmu nedaudz apmulsusi, es mēģinu nedomāt par saviem kāpēc jautājumiem un kā un vai vispaar... es mēģinu nepieķerties un ļauties. vai man sanāk- es nezinu, un kur tas mani novedīs- vēl jo mazāk. man viņš patīk, un ar viņu es jūtos droši. ļoti droši. tik, ka man nav bail. es uzticos. un pirmo reizi man nav tā ņemšanās par sevis radītiem mākoņiem. un pirmo reizi mani var padarīt traku. un pirmo reizi es esmu absolūti mierīga. un pirmo reizi es neuzdodu jautājumu- kas tālāk? ne sev, ne kādam viņam. bez nosacījumiem viss. un bez neviena jautājuma un atbildēm. spooky:)

	2006.07.13  20.08 bu

	2006.05.11  18.31 ak.. pavasar's...

	2006.02.20  16.56 grrrrrrrr

	2006.02.03  14.19 kaukā dumi sanāca- viss iet pa apli arī es...:) he he, ak es samaitātā. bet tu taču saprati pareizi, vai ne:)