šādos divventulības vakaros ar peldēm, ar sarunām, ar klusēšanu, ar bučošanos, ar saulrietu (vispār brīnos, kas ar viņu notika, ka iedomājās par to...), ar smiekliem un manis tvarstīšanu pa pludmali (nu tā kā filmās) viņš kļūst par manu sapņu princi.
jocīga tā sajūta- tāda, kad liekas, esam tikai mēs divi uz pasaules un ka tikai viņam ir pa spēkam pacelt mani spārnos un ka tikai viņš to arī dara.

es skatījos vakar uz viņu, kamēr viņš stūrēja mūs mājā un domāju, nu kā tas viss ir sitā sanācis?
a sākās tā - pilnigi nejauši un pat negaidīti (kā parasti tas sākās).

un domāju, cik trausla ir tā līnija starp saplūšanu vienā un būšanu kopā kā diviem veseliem, bet veidojot ideālo kopību. Liekas, ka agrāk es to vien darīju kā saplūdu un tur arī sākās visas manas problēmas. Bet tagad- es mācos to smalko mākslu būt blakus.
Un tā ir tik labi. Tik sasodīti labi.

ka vakar domāju- nu kā var būt tik labi.

neko nepieprasot, neko nebūvējot, neko paģērot- tā vienkārši plūstot... un esot kopā. :)

pats smieklīgākais ir tas, ka es pat nenojaušu, kā viss šis beigsies (jo beidzas jau parasti viss ar kaut ko- kaut vai pārejot kādā citā līmenī) vai beigsies? nav neviena paša solījuma N E V I E N A!!!! Man!!!! Solījumu gaidītāju karalienei!!!!!! nav nekā! nav nekādas stabilitātes- pēc kā katrai normālai sievietei būtu jāalkst (un es nesaku, ka nealkstu), bet viss šķiet pareizi tik un tā.
vis šķiet, ka notiek tā kā tam jānotiek.

vot.