Garastāvoklis:	calm
Mūzika:	saule riet

par vakaru
Un viņa nopūtās. Nopūta, kurā iegūla viss dienas nogurums, visi dienas darbi, visas dienas domas, viņas smaidi un šaubu ēnas, viņas prieki un dzirkstošie smiekli, un viņas pārdomu rievas pierē un nepatikā sarauktais deguns, bija dziļa, lēna un tomēr atvieglojuma pilna. Šī diena bija pagājusi. Saule rietēja pār vecpilsētas jumta kori, atstādama zeltītas pēdas uz tuvākajiem ēku skursteņiem un bleķa notekcaurulēm. Caur pievērto loga viņas kabinetā ieskrēja apmaldījusies novembra vēsā vēja brāzma, sapurinot uz galda nevērīgi samestos dokumentus, noglāstīja viņas sasarkušo vaigu un knapi, bet tomēr pieskārās viņas melnajām skropstām.
Viņa aizvēra acis. Diena bija beigusies. Un viņa bija tomēr laimīga, ka tā.
Vakars visas viņas cerības un vēlmes padara ticamākas. Liekas, ka kopā ar tām var noslēpties krēslas un nakts mestajās ēnas. Un tā ir vieglāk. Tumsā nemana, ja notrīc roka, ja piesarkst vaigi, ja acis saka, ka pati netici tam, ko izrunā mute. Tumsā neredz. Un tāpēc ir vieglāk. Diena tādas sīkās cilvēcīgās kļūdas nepiedod.
Vakars viņas dzīvi padara košāku, saldāku un garšīgāku. Vakaros liekas, ka kā gardēdis varētu savu dzīvi apēst lieliem kumosiem un izbaudīt tās fantastisko garšu gammu. Dienā viņai dzīve liekas lētāka un pliekanāka. It kā bez sāls.
Vakars dāvā cerību vienai jaukai, skaistai un piepildītai diena.

"Manas dienas skaistās beigas," viņa sacīja, izejot nodzēsa kabinetā gaismu un aizvēra tā durvis.