vakar ar riteni aizšāvu līdz opītim...
braucu ne jau kā parasti ar kāriņu, bet tipa no otras puses..
braucu gar savu veco bērnu dārzu... tur viss tik mazs un aizaudzis tagad šķiet, a toreiz- likās, ka aiziet līdz dārziņa sētai ir ceļojums uz otru pasaules malu.. šodien es to varētu pievārēt ar trijiem lēcieniem.

gaisā vakar smaržoja pēc bērnu dārza pēdējās dienas, pirms vasaras brīvlaika, pēc tā, ka omīte mani savāks pirms iešanas gulēt diendusu un mēs ar vakara vilcienu brauksim uz saulkrastiem

cik gan ātri skrien laiks.. nepielūdzamais, tu!

ek