Hypocritic critic

I am cat
I am cat
I am cat

šodien braucot tramvajā redzēju māju, kurā dega visi logi un pēc tam pa vienam izdzisa. ārprātīgi!!! bet varbūt tās ir tikai manas halucinācijas? pārpūle? atpūta psihiatriskajā slimnīcā? bet man jau patīk, ka tādas nekaitīgas ainiņas:) esmu sajūsmā, hehe

Nāk miegs. Drusku paniekojos ar zīmuli, taču nekas nesanāk. Idejas nerealizējas zīmējumā. Viss apstājas, jo nav roka nedēļu vingrināta. Jāsāk viss no sākuma. Jāiemācās zīmēt „pareizi”. Tad varēs ķerties klāt pie sevis izpausmes. Ir visa kā tik daudz! Sākumā skatījos uz lampu. Tad uz aizkariem, paklāju... uz daudz ko. Un visu iztēlojos tik krāsainu. Tagad iedomājos melnu vai sarkanu papīru un tur – kukaiņus..nē, ko citu. Uz dzeltena papīra atkal ko citu. Kad būs nauda, tad futbola plakātus nopirkšu. Vēl kādu dizaina vai arhitektūras derētu..Bet nodarboties ar tīrām krāsām man nav pacietības. Gribas kaut ko sajaukt, izraibināt. Pietrūkst zilpelēkās krāsas. Jānopērk akavareļa krāsas. Krāsainos papīrīšus pati neuztaisīšu. Atliek pirkt vai atrast žurnālos. Atradu to mīksto papīru. Un vēl visādus..Kaut rīt man būtu spēks piecelties un tik daudz enerģijas kā tagad. Reizēm man ausīs skan vārdi – Tu esi Dieva griba. Mēs viedojamies visas dzīves laikā, nedrīkst uz vietas stāvēt. Nav tikai kulšanās un malšanās pa dzīvi. Ir daudz labu un skaistu lietu arī. Nav tā kultūras vēsturē ir tikai miers un skaistums. Dadaisti taču uztaisīja baigo revolūciju un piesmēja visu estētisko, futūristu izdarības un manifesti, impresionisti šokēja publiku, fovistu mežonīgās krāsas...
Vēl man tak ir tējas papīriņi, dažādas ikdienišķas lietas, vilciena biļetes.
Zasulaukā bija rudenīgi. Krita lapas. Vienā balkonā žavējās krāsainas drēbes. Jāaizbrauc kaut kad uz Imantu. Varētu uzzīmēt visādas pasaku mājas. Sūnu mājas. Šeit daudzām mājām jumti apsūnojuši. Čiekuru māja, gliemežvāku māja, pīlādžu māja. Tie tagad sarkani kļuvuši, bet kokiem nav lapu. Spilvenu māja, krāsainu akmeņu māja. Un kāpēc tādās mājās nevarētu dzīvot cilvēki? Nevis tādās parastās un aukstās. Centra vecās mājas liekas pilnīgi citādas.

aukstums visur. kājas un rokas prasās pēc samīļošanas un ietīšanās kaut kādā siltumā. es pie suņa, kaķiem, lampas un karstas tējas krūzes sildos.
kad skaties uz mākoņiem, ejot no rīta uz skolu, liekas,kas viss gaišums ieplūst tevī.

mans krāsainais džemperis un rudeņainais gultas pārklājs pabaro manas sagurušās aces. labprāt tagad nokļūtu tādā vietā, kur viss ir brūns. Tad es pa turieni jātu brūna zirga mugurā.
Šonakt es pārāk ilgi nomodā neizturēšu.

šodien matemātikas stundā aizsapņojos. domāju par rītdienas nolaupītājiem un to, kā īstenībā būtu, ja tā tagad notiktu un pasaule tiktu pilnīgi apgriezta kājām gaisā. Rādījās visādas nereālas ainiņas un tad...tad mani izsauca ie tāfeles (es to, protams, nedzirdēju). Skolotāja teica, ka es laikam būšot iemīlējusies..hehe, viņa pat nojaust nevar, kas īstenībā notiek manā galvā.
Un ja arī esmu iemīlējusies, tad tas noticis gadu atpakaļ - viskrutākajā džekā Vinsentā van Gogā:)

Un šodien mēs pie Janas klausījāmies RAUDIVE VOICES internetā, pēc tam sēdējām parkā, ēdām konfektes un runājāmies par TO grāmatu.

Nevaru sagaidīt rītdienu. Mums būs jauns priekšmets - filosofija.

Kad šodien sēdēju skolā un skatījos pa logu, likās, ka debesis domā par kaut ko. Daudz vairāk nekā es. Un kas notiek tur aiz tā, ko redz tikai viņas? Derētu uzskriet augšā pa sienu. Bet kas laidīs? Logs ir ciet, aizvēries un man bail to atvērt. Pa durvīm iziet neuzdrošinos. Nē, laikam nevēlos, jo tas būtu tik parasti. Nekādu šķēršļu tas nav interesanti, jo parastas lietas un darbības visu tikai sajauc. Un es pat zinu, kā neiespējamais ir panākams. Tikai vajag mazliet izdomas un piepūles. Bet kāpēc es te vēl sēžu? Laikam jau vairāk man patīk sapņot un iedomāties, ka viss ir tik nereāls nekā rīkoties. Varbūt tad iedomas zaudētu savu spēku.

beidzot pabeidzu mājasdarbu rasēšanā. brrrrrrrr..acis līp ciet. gribu spilvenu, zem mīkstas segas un daudz interesantu sapņu, lai rītā būtu ko skolā stāstīt.

Virtuvē novācot vakariņu galdu atkal apēlējos ar priekšmetiem. Ar bumbieri un ūdens glāzi. Iedomās visu pārkrāsoju. Gan ārpusi, gan iekšpusi. Vakara debesis iedomājos kā rozā, lai izskatītos kā saulrietā. Un caur tējas glāzi, kur iekšā sarkans šķidrums tik labi skatītos uz logu. Rīt jau piekdiena, yeahhh!!!

tagad debesis izskatās kā jūra. TAs laiakm no intensīvās zīmēšanas. Man laikam jāatpūšas. Iešu gulēt.

Nosapņoju baigo sapni. Par to, ka lelles dzīvo un ka zīmēju projektu vienam tiltam. šķirstīju veselu skiču albūmu, sarēķināju ārprātīgākos skaitļus galvā. Vēl daudz gleznu, bet vairs neatceros. Tad es nokļuvu Iļģuciemā, kur bij jauns kinoteātris. Noplucis, visa apkārtne tāda bija, dīvaina pasaule. Viņam bija kaut kāds smieklīgs nosaukums, kuru arī neatceros. Gājām skatīties filmas un visas bija padomju laika vai tādas par tiem laikiem. Pie ieejas sēdēja skolnieki un pīpēja. Visiem četrkantīgas somas. Man bija jauna istaba ar logiem uz trijām debespusēm - rietumiem, austrumiem un dienvidiem. Ar balkonu (par kādu es visu laiku sapņoju, bet nav. Kad izaugšu , man noteikti būs istaba ar balkonu un lieliem logiem, jeah!) Bet tajā sapņu mājā bija iespaidīgi. Tad vēl bija speciāla istaba kā kabinets, kā atpūtas telpa. Tur apgrozījās daudz cilvēku no manas skolas un tas man nepatika. Vienubrīd sapnis bija kā datorspēle, lai gan jau gadu mani tās neaizrauj. Pašās beigās bija Evita un Sanita. Sanita bija saģērbusies kā māksliniece un stāstīja par saviem vasaras piedzīvojumiem. Kad pamodos, man bija zaļi pirksti - nezināju, ko domāt..baigi grūti nomazgāt pēc tam.

Tagad es braukšu uz centru, paskatīšo filmas par viļņiem. Pēdējā laikā es par diezgan jokainām lietām interesējos un ar nevienu nesaprotos vairāk.

Vakar kokā pie manas kājas uzkāpa melns kaķis. Es viņu nofotografēju. Fonā zālās lapas un violetās debesis spilgti sārtiem triepieniem.

Jā, man teica, ja es šitā turpināšot braukt ar riteni, tad pavisam drīz kaklu nolauzīšot. Bezatbildība esot braukt ar riteni bez bremzēm. Ha-ha! Bet forī nesties no kalna lielā ātrumā, it sevišķi ar traku līkumu. Tas jau nekas, ka kāja riktīgi nav sadzijusi. Pēdējā laikā nekrītu. Un vēl taču
kr15hbrauca ar tādu neriktīgu riteni, kā sōdien lasīju...

bet tās augusta debesis vakaros ir fantastikas. Krāsu plūdi. Pil un tek. Un drīz jau varēs rāpties kokos un ēst ābolus, zīmēt etiķetes
vecāsmammas jaunajām zaftes burkām. Tagad arī došos uz virtuvi apēst kaut ko garšīgu. Labam miegam.
</span>

man nepatūk pludmalē,kad ir pārāk liels vējš. Jo tad tas ūdenī iepūš raibos tauriņus. Tad atkal ir skumīgi, likt viņus uz kociņa un nest uz sausāku vietu un redzēt, ka viņi vairs palidot nevar. Un šitāds karstums man patīk, tikai žēl, ka šodien nedrīkst iet ārā, man tagad mazliet reibst galva un visādas vīzijas rādās. Mazliet pārkarsu saulē. saulestrieciens galvā. pat zīmēt nevaru, taču vismaz rādās visādi spoki, plauktā, uz lampas...

Jā, šitā ir pirmā reize, kad dzēru alu. Kopā ar Jardu pēc spēles gājām. Labi, ka piebiedrojos, jo biju noskaņojusies klausīties bēdīgas dziesmas un gruzīties par slikto situāciju tabulā. Alu pat pusi neizdzēru, bet baigi noreibu, ejot mājās bija jāpiedomā kā lieku soļus, citādi gaita tāda dīvaina. Skatoties uz virpuļojošo gaismas reklāmu, likās, ka esmu varšavā un bija baigi labi.Tagad viss parasti. Cerams, ka drīz tikšu uz savu nometni.

es skolā žavājos, jo atkal man murgi. Pilnīgi apnicis. Bet slikti sapņi ir jāstāsta. Neviena nav mājās, nav kam stāstīt, tāpēc rakstīšu TE.

Bija vasara.Man autobusā sēdēja blakus viens klasesbiedrs. Laikam šausmīgi viņam kritu uz nerviem. Bet bija jāiztur, jo sēdēju pie loga. Es braucu uz Koknesi pie babičkas. Taču izkāpu nepareizā vietā un tur kaut kāds pilnīgi sviestains saiets. Dziedājām. Apsēdos pie galdiņa, kur neviens nesēdēja, bet cilvēki tik un tā līda klāt. Man nebij līdzi ēdiena, nebij ko ēst, citiem gan bij līdzi. Redzēju, ka vecāki un brālis iet prom. Cēlos un gāju pavadīt. Kad nācu atpakaļ, redzēju, ka vesels bars iesēdies manā vietā. Negribēju nekādus tračus, tādēļ apsēdos citā vietā. Tad sākās teroristu daļā. Laikam tā nebiju es, tikai no malas vēroju to dīvaino meiteni, kas spēlēja datorspēli. Redzēju ekrānu un it kā atkārtoju tās pašas kustības, ko viņa,lai gan nemaz negribēju. Ekrānā līgojās ielas, kaut kāda sirreālā skaņa līdz beigās kaut kāda satriekšanās. Tad viņa netīšām piekļuva kaut kādai parolei, tur vēl tādas dīvainas pogas bij visādās krāsās. Tā nu varēja gadīties, ka ar viena taustiņa palīdzību viņa varētu uzlaist gaisā visu zāli. Bija vairākas iespējas visu vērst par labu, taču tā meitene rakstītajam neticēja un joprojām domāja, ka tā ir tikai spēle. Cilvēks pa kreisi. ok. Un viss. Pēc dažām sekundēm viņa vairs nav, tikai dūmu mākonis. He, apkārtējiem vienalga, visi absolūtā pohujā. Ja jau tā, tad laikam tiešām nekas nav pa īstam. Tik iznīcināts vēl viens galdiņš. Arī tas neko neizteica nevienam. Tad tiek ierāmēts tas, kur sēdēja tas džeks, kuram man nepatika blakus sēdēt. No bailēm dzirdēju, kā pukst sirds un cerēju, ka nekas nenotiks. Es vēl kliedzu - bēdziet prom! Taču šie neklausīja un arī viņus noslaucīja..Tad es pamodos un ilgi nevarēju atjēgties...

Jūra šodien ir zila, bet kaut kur pa vidu brūns. Izdomāju, ka Jūrmalā varētu uzbūvēt celiņu, kas līdzinātos gliemežvākiem. Krāsas būtu zilas vai smilšu krāsā, bet virsū sasmalcināti gliemežvāki. Tā kā pie jūras. Vēroju jūru sēžot. Saslapināju kājas. Tur, zem ūdens, daudz kas paslēpies. Daudz gliemežvāku arī. Citi kļuvuši zili. Tos es pievācu. Ir vēl sārti, bet tos es neņemu, jo tur iekšā gliemeži. Smiltīs daudz zaļu tukšu pudeļu. Uzzīmēju kaķi. Nopirku biļeti līdz Zasulaukam. Tur kokos sakarinātas kedas. Uz mājām gāju kājām un pie sevis skaitīju - es mīlu mākoņus, es mīlu mākoņus. Tagad pārgurusi. cenšos mācīties. īstenībā tagad lasu visādus rakstus par mūziku.

Sapnī tur nokļuvu. Es biju aizvesta uz kaut kādu baigo ēku kompleksu. Skaitījās kaut kāda augstskola. Tur bija viss, sākot ar lauku mājām un tīrumiem, vecas ķieģeļu mājas, fabrikas, bet lielāko daļu aizņēma, milzīgi korpusi, kuri iedvesa bailes..Tr strādāja visādi zinātnieki un ārsti. Divi jaunieši (meitene un puika) rādīja visu un stāstīja, cik te labi. Es vēroju un daudz kas likās aizdomāts. Prom gan nebēgu. Ievēroju, ka cilvēki, kas šeituzturas, ir mazliet dīvaini - apātiski. Liekās, ka ar viņiem veic visādus eksperimentus.. Daži man sūtīja šifrētus meilus un daudzus vārdus es nesapratu. CIti teica, lai ātrāk ejot no šejienes prom..
Kādu dienu mani veda kaut kur ar mašīnu. Aiz milz''igajiem korpusiem izlīda tāda gotiska ķieģeļu māja. Mēs iebraucām tās pagalmā.Vēlāk ceļā kļuva ļoti šaurs, abās pusēs, ķieģeļu siena, likās, ka tūlīt, tūlīt saspiedīs. Skaisti.ASrī skats uz augšu - ņirboši ķieģeļi.Tad mani ieveda kaut kādā mājā. Garš koridors, bet gaišs. Ar daudziem logiem. Redzēju raudošu mazu meitenīti, ka svisu laiku gribēja aizbēgt, bet vienmēr viņu noķēra. Tad viņa gribēja lēkt ārā pa logu, taču arī tas neizdevās. Jutos dīvaini. Ar mani neviens neko nedarīja, bija tikai jāguļ. Saķu justies viegli, vienīgi mazliet uztraucos par to, kas sekos. Vēlāk man atļāva vazāties pa apkārtni, iet ārā. Redzēju vietas, kur dzīvo cilvēki. Ar daudziem runājos. Viņu mājas bija kā šķūņi, tādas koka būdas bez logiem. Gultu arī tur nebija. Viens mani saķēra aiz rokas un teica - vai tad es esot tik akla, ka nespēju salasīt burtus uz sienas? Līdz ko šie vārdi bija pateikti, tā atsedzās aizzīmogotie burti. Viņi bija sarkanā krāsā (līdzīgi kā grafiti). Neatceros, kas tur bija rakstīts, taču kaut kas šausmīgs. Ne latviski. Sapnī to valodu sapratu..Kad izlasīju, tad kaut kādi viļņi (kā jūrā) pārvēlās pāri sienai un viss kļuva melns. Tad uzraksts - 1. sērijas beigas..sāku saprast, ka tas ir tikai sapnis un nebija vairs tik interesanti. Piespiedu sevi pamosties.

Sapnī es redzēju, ka ir 1. septembris. Dziedājām, spēelējām ģitāras..Tad pie mums pienāca kaut kāda meitene (liela) un teica, ka šovakar varēsim pa brīvu tikt iekāša kino "Rīga" festivālā lielais tīģeris. Tikai mums jāuzraksta, kura filma ir izpelnījusies mūsējās simpātijas. Visi teica - 16 sievietes. Es teicu, ka nezinu, jo nezināju, kādas filmas tur rāda un 16 sievietes arī nebiju redzējusi. Pēc tam es biju pie kaut kādas vecas mājas un ēdu cepumus. Pie manis pienāca aktrises no lka. Kaut ko bezsakarā muldējām. Tad...piesitās kaut kāds pretīgs vecis un arī iesaistījās krutajā sarunā. Gribējās iet prom, bet tomēr tā neizdarīju.

No garlaicības dusmīgi pateicu - stulbie odi.
Vecis - nekādu problēmu.
 šis izvilka sīciņu pistoli, apmēram šķiltavu lielumā un sāka šaudīt odus. Man palika dīvaini, bet neko neteicu. Vecis iegāja baigā aizartā un sāka šaut putnus. Es vairs neizturēju un teicu, ka tas ir kretīnisms. Tas noņirdza un teica, ka varot tikpat labi šaut uz manīm. Es netos bēgt un sākās baigā pakaļdzīšanās pa Vecrīgas šaurajām ielliņām. Visur tukšums, neviena cilvēka. Paspēju ieskriet kaut kādā antikvariātā un paslēpties. Nezinu, kas notika tālāk, jo mani pamodināja mamma.

Brīnišķīgas debesis šodien. Kad skatījos pa slimnīcas logu uz tām, nevarēju beigt sajūsmināties. Gandrīz tādas, kādas zīmēju 4 gadu vecumā. Tos ķēpājumus vakar atradu starp sava vectēva vecajām Rīgas un citu galvaspilsētu kartēm.Priecājos arī tad, kad es braucu ar mašīnu un lūkojos pa logu (tagad jau pa istabas). Pirms gulētiešanas uznāca raudiens, jo sadomājos visāda muļķības. Ka mana draudzene ir mirusi, jo acu priekšā sāka rādīties ainiņas no Sarkandaugavas kapiem. Tagad saprotu, kāpēc mani pārņēma tādas izjūtas - vakardienas pataiga. Kad vakar skatījos uz vienas tantes kapu, jutos savādi un neparasti. Agrāk man kapakmeņi neko neizteica, vakar tas likās dzīvs..Tomēr beigās mani nomierināja racionālais - tev uztvere jūtīgāka kļuvusi, tāpēc..bet baiļoties par draudzeni nepārstāju. Tas strīda iespaidā. Jūtu viņu. Nezinu, vai tās ir iedomas, bet dažreiz liekas, ka viņa ir visur, pat ja nevēlas mani redzēt nemaz vairs. Vēl šodien apjautu, ka dzīvoju. Vakar likās, ka esmu mirusi. Manis vairs nav. Jo kāds cilvēks no manis ir zudis. Tikai no manis. Tāda nedzīva sajūta.