Hypocritic critic

Brīnišķīgas debesis šodien. Kad skatījos pa slimnīcas logu uz tām, nevarēju beigt sajūsmināties. Gandrīz tādas, kādas zīmēju 4 gadu vecumā. Tos ķēpājumus vakar atradu starp sava vectēva vecajām Rīgas un citu galvaspilsētu kartēm.Priecājos arī tad, kad es braucu ar mašīnu un lūkojos pa logu (tagad jau pa istabas). Pirms gulētiešanas uznāca raudiens, jo sadomājos visāda muļķības. Ka mana draudzene ir mirusi, jo acu priekšā sāka rādīties ainiņas no Sarkandaugavas kapiem. Tagad saprotu, kāpēc mani pārņēma tādas izjūtas - vakardienas pataiga. Kad vakar skatījos uz vienas tantes kapu, jutos savādi un neparasti. Agrāk man kapakmeņi neko neizteica, vakar tas likās dzīvs..Tomēr beigās mani nomierināja racionālais - tev uztvere jūtīgāka kļuvusi, tāpēc..bet baiļoties par draudzeni nepārstāju. Tas strīda iespaidā. Jūtu viņu. Nezinu, vai tās ir iedomas, bet dažreiz liekas, ka viņa ir visur, pat ja nevēlas mani redzēt nemaz vairs. Vēl šodien apjautu, ka dzīvoju. Vakar likās, ka esmu mirusi. Manis vairs nav. Jo kāds cilvēks no manis ir zudis. Tikai no manis. Tāda nedzīva sajūta.