A thin grey line between black and white - Zaļā gaisma

Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu. 

Nu nekas. Izlasīju diezgan baisu grāmatu par to, kā var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.

Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.

"Viņš jutās kā ieslodzīts stikla labirintā, milzīgā, caurspīdīgā kubā, kurā nav iespējams saprast, vai redzi īsto izeju, bet vienlaikus saskati tās visas, un katrs no risinājumiem pastāv pats par sevi, atsevišķi, it kā iekodēts citā plaknē, citā dimensijā. Taču tu apzinies, ka vienas dzīves nepietiks, lai pārbaudītu visas iespējamās kombinācijas.

Iekšā sevī viņš redzēja degam zaļu gaismu. Viņa apziņas telpa mirdzēja kā mitra meža biežņa saullēktā Tur neviena nebija, tikai klusums un trīsuļojošie rasas pilieni uz zāles stiebriem. Saulesstari krita dūmakaini balti, un kaut kur tālumā, tajā punktā, no kura zaļajā biezoknī ielauzās gaisma, bija kaut kas tāds, kas uzvēdīja nostalģisku māju sajūtu.

Damians skatījās tajā virzienā un saprata, ka šo sajūtu nerada ne viņa bērnības mājas, ne tagadējais mājoklis un pat ne tēvoča Jakova mājīgais miteklis. Nē, tā bija pavisam cita, atšķirīga sajūta, kas magnetizēja, uzdzenot ilgas un vieglas skumjas no savādās atskārtas, ka arī pašreizējais mirklis zudīs un kāda cita tevis versija nespēs to atminēties. Tieši tāpat kā tu nespēj atcerēties pagātnes pieskārienus šobrīd, kad stāvi zaļā meža norā un tiecies uz gaismu. Tev šķiet, ka esi tur bijis jau agrāk, bet neapjaut, vai visas tava mūža garumā glabātās ilgas pēc šīs gaismas bijušas tā vērtas."

Džena Andersone "Demiurgs"