Hypocritic critic

Noskatījos ļoti skumju filmu Zozo. Par mazu puiku no Libānas. Varbūt apzināti ieliktas pāris klišejas un naivums, lai nebūtu tik drūmi, bet vienalga raudāju (tāpat kā nesen raudāju par nogalinātu suni vienā franču filmā). Nedaudz atgādināja lietuviešu filmu Ekskursante, pat ja atšķirību ir daudz vairāk.

Šodien kaut kādi asprāši gribēja man ieskaidrot, ka latviešu valodā ar H burtu nesākas tikai svešvārdi.
Nu kādi tad?
Piemēram, haizivs.
Hai ir latviešu vārds?

Un ja paskatās gūgles transleiterī, tad haizivs igauņu valodā ir hai, tāpat kā somu, norvēģu,vācu līdzīgi arī dāņu, zviedru haj.

Baigi jau nu oriģināli. Tad jau krutāki ir lietuvieši ar savu ryklys vai horvāti, kuriem haizivs ir jūras suns.

Man bieži daudz kam gribas iebilst. Dažreiz pamatoti, dažreiz nepamatoti, jo pasaules kārtību esmu iedomājusies citādāku. Pirmajā mirklī, pat ja tas šķiet absurdi, man tik ļoti negribas piekrist apgalvojumam, ka nauda nosaka cilvēka dzīvi (es, protams, redzu, kā nosaka). Bet ir jau vēl citi aspekti,  spurojos pretī tāpēc, ka ir bijusi pieredze, kā iespējams dzīvot tikpat kā bez naudas. Un tas bija atvieglojoši, ka nepiederi kaut kādam sociālajam statusam un neviens tevi nevar ierāmēt. Kādu brīdi tu vari būt NEKAS, lai gan es neesmu no tiem, kas slavina nabadzību. Taču, kopš man nauda atkal ir, tik maz ko gribas pirkt, jo īstenībā bez daudz kā mierīgi var iztikt. Tāpēc man šķiet skaista tāda utopija, ko nesen lasīju pie liljabrik  ka
savas prasmes nevajadzētu pārdot par papīriešiem, bet samainīt pret ko citu, ne tikai ēdienu. Varbūt šādā pasaulē es būtu laimīgāka.
</span>