Viedokli? Noup. Nu mazliet tā, ka pataloģiski "noup". Man ir gana savaldīšanās spējas, kas principā to moderē, lai nav par daudz. Bet tur tā lieta, ka lielākoties nav bail nemaz. Par radošumu nemācēšu teikt tik labi, neesmu īpaši radoša, kad esmu, skatos pati uz rezultātu ar tādu nelielu paškritiku. Un neiederēties - par laimi vai nelaimi, es nekad neesmu iederējusies. Tagad jau labāk, bet bērnībā man nebija pat draugu. Kad milzonīgu lielu dzīves laiku neesi iederējies, tas vairs nešķiet nekas īpašs vai bailīgs.

Tad jau man drīzāk ir bail no cilvēku pielaišanas sev klāt, uzticēšanās, ilgtermiņa atklāšanās/vulnerability. Būšanai atkarīgai (emocionāli) no citiem cilvēkiem (šis arī varētu izskaidrot daļu no augstāk minētā bezbailīguma, tur visur ir atkarība no citiem cilvēkiem).