Twiteris apnicis, ienācu te un palika silti ap sirsniņu. Pat nezinu kāpēc. Mazliet tāda normālības sajūta. Un jā, Twiterī esmu gadus trīs, jo piereģistrējos, jo jutos sūdīgi, tad vispār pandēmija... nu kas par normālību, a? Bet šeit jau bakstos gadus...(aiziet pārbaudīt) sešpadsmit! Vēl bišķiņ un drīz jau tas būs pusi no manas dzīves! (Tas ir tas, ja skaita arī bērnību, ko es īsti neskaitu, jo tas bija kaut kāds īpasi tizls apmācību intro dzīvei, do not recommend.)

Es ik pa laikam gribu atgriezties Cibā vairāk. Nu tagad man ir jauns dators. Redzēs.
Es ik pa laikam ari gribu saņemties un Dzīvot Normāli. Nez. Tas ir iespējams? Bet nu uz terapiju eju, ir arī progress. Vēl interesanti - esmu pārtraukusi dzert zāles. Man ir sajūta, ka vairs nevajag. (Un ja arī vajadzēs, es pēdējās esmu iepirkusi krietni daudz, rezervei.) Bet tās iepriekšējās, ko dzeru, kas bija antipsihotiķu tipa... Nu jau ir...pusgads? Vēl nav? Bet nu par tām točna varu spriest, ka man vairs nevajag. Vispār ir diezgan smadzeni spridzinoši - es nedzeru fluanksolu UN es jūtos stabili. Vnk wtf? Pati nespēju noticēt! Jā, te pa vidu bija arī kas cits, bet tās abas darbojas pavisam pa citu tēmu. Ir diezgan wow, wow, wooow sajūta. Es vienā brīdī atmetu domu, ka kādreiz varēšu bez zālēm. Bet tipiski - tieši, kad atmet pieķeršanos idejai, kas būtu jādara, to ir iespējams izdarīt.

Jebkurā gadījumā - kaut kas ir ļoti, ļoti labi.