Heh, pazīstama pieredze. Neskaitāmās situācijās esmu noskaņojies, vilcinājies, atlicis, pārplānojis darīt kaut kādas lietas,ka beigās izveidojas tāds kā bubulis apziņā par šo neizdarīto darbu. Un tad es vienā reizē, ņemu un izdaru. Un ļoti bieži ir pārsteigums cik viegli un nesāpīgi, bez aizķeršanās noritēja un ka visa tā iepriekšējā sevis saskrūvēšana, vilcināšanās nav bijusi pamatota/nevajadzīga. Bet paiet laiks, parādās situācijā, kurā ir jādara kaut kas cits un vecā dziesma sākas no jauna. ;)
Man ir aizdomas, ka iemesls, kāpēc es katrā šādā reizē konstatēju, ka iepriekšējā marinēšanās nebija vajadzīga, lai pēc tam vienalga ieslīgtu šajā atlikšanas un noskaņošanās/vērtēšanas dejā, ir apstāklis, ka es šim procesam - veicamajam darba - piešķiru pārāk lielu nozīmi. Pārāk daudz sadomājos, kāda būs tā darīšanas pieredze, cik tā būs ilga, kā es tajā jutīšos, kā to var uzlabot, kā mazināt negatīvo. Tās lamatas ir maldīga ideja, ka es varu pirms darīšanas tik labi sagatavoties (vai atrast tik optimālus apstākļus darba darīšanai), ka beigās tā darba izdarīšana būs tāds nieks vien. Taču realitātē šādai "plānošanai" praktiski nav nekāda pozitīva efekta, tikai izšķiests laiks un nevajadzīga sevis mocīšana/vainošana.