Ok, šodien esmu gatava atkal sevi savākt. Tomēr būtu labi nedēļas ilgumā neizvilkt savu... erm... stāvokli, kurā atrados.

Vakar ļoti labi trauksmei palīdzēja mūzika, it īpaši tāda, kurai dziedāt līdzi. Dīvaini, ka mūzika atkal sāk rādīties kā nozīmīga, esmu cilvēks, kas tādu klausās salīdzinoši reti. Bet šis jāpieliek rīku listē.

Vēl es, lai būtu kvalitatīvāk pavadīts laiks ierobežoto mentālo resursu situācijā, liku puzli.
Vēl seksuālā joma ir atgriezusies kaut kādā normālībā. Šķiet bija kaut kāda trauksme/ņerkstīgums/kompleksi aktualizējušies. Pārgāja bez tiešas iedarbības.
Un man ir Ziemassvētku eglīte. Pirmo reizi padsmit gadu laikā.

Ko tagad, nezinu. No vienas puses ir tik kaifīga sajūta atkal rakstīt - domas raisās loģiskāk un uz risinājumu ejošas. No otras puses mazliet bail, ka netikšu galā, kādas sekas būs manai darbībai un ko es "satikšu". Kas ir interesanti, ir atkal aktualizējušās neiederības bailes(?). To, ka es esmu lieka kādā grupā, ka mani nemaz negrib, es traucēju. Kāds gan būtu pamats pārdzīvot par to, ko rakstu cibā? Ka citiem neapnīku ar sevis rakāšanās tekstiem, ka visiem apnikusi, labāk būtu rakstījusi zem actiņas. Normālā stāvoklī man ir "nepatīk, nelasi" attieksme. Un pat negaidu, ka kāds lasīs. Bet tagad gribas vai pušu plēsties, lai iederētos. Sen nav bijis tā.

Droši vien arī ietekmē apziņa, ka ceturtdien bija pēdējā terapijas diena. Nu teorētiski varētu turpināt janvārī, bet es nezinu kā man būs ar naudu. Un pat ne tik ļoti "kā būs ar naudu janvārī", bet drīzāk visā 2021. gadā. Šis te (plašs žests) neliecina par neko labu. Jebkurā gadījumā dievojos un priecājos, ka man ir studiju kredīts, vismaz nav jādomā kā par augstskolu samaksāt.

Bet atgriežoties pie sevis rakņāšanās tekstiem. Daži gan ir tādi, kurus gribas vairāk noslēpt kā rādīt. Nu tādi woo woo teksti. Ir diezgan dažas pārliecības un prakses, kuras es nemaz negribu tā rādīt. Viens ir tas, ka ne visi saprot, otrs tas, ka tas ir diezgan personisks process. Es arī neesmu mierā ar to, ka var uzrasties random komentētāji, kuri var norādīt, ka tas nedarbojas un nav taisnība, vai arī kā ir pareizi domāt. Es zinu zinātni, es tai piekrītu, bet es neesmu tajā iesprostota. Un ja es kaut ko izmantoju, tātad man der un darbojas par spīti tam, ka zinātniski tas ir woo woo. Piemēram, ir DAUDZ LABĀK uzskatīt, ka man veicas, esmu ļoti veiksmīgs cilvēks (luck nevis success), ka pasaule ir man labvēlīga. Tas man lieiski noder! Gan optimismam, gan praktiskai izmantojamībai. Teksti "tu tikai redzi sakritības" man nepalīdz. Tā teikt - ļaujiet man manā guļamistabā darīt, ko es vēlos. Un ciba ir manu domu guļamistaba. Turklāt, es nevienam nekaitēju, kas arī būtu iemesls noslēpties mazliet vairāk, ja kāds iedomājas, ka ar sarunām ar zemapziņu varēs atrisināt VISU! Un vēzi izārstēt pie reizes. (Es uzskatu, ka jā, tas var papildus palīdzēt, bet nekādā gadījumā nedrīkst iet pret ārsta norādēm.) Laikam nonākam pie vārda nianses, ko man šodien jau norādīja kāds cits cibiņš.