Es gan neredzu, ka profesijai te būtu izšķirošā nozīme. Mest cilvēkam ar kaķa līķi nav normāli neatkarīgi no amata. Dalīšana tikai noved pie liekulības un domāšanas, ka ja es tā darītu, tad tas nebūtu tik slikti, jo es taču neesmu ārsts, vetārsts vai kas cits.
P.S. No ārsta netiek gaidīta žēlsirdīga attieksme, bet spēja izārstēt. Pārāk liela emocionāla pieķeršanās var pat traucēt ārsta darbā. Labāki rezultāti ir, ja ārsts skatās uz pacientiem bez emocijām – kā uz lietām. Ārsti atsakās ārstēt savus radiniekus, jo tad ir grūti saglabāt objektivitāti.
bez vēlmes izārstēt nevar rasties spēja izārstēt.un emocionāla pieķeršanās vetārstam varētu būt katra slimā bezpajumtnieka stiepšana uz mājām. palīdzēt un izdarīt kaut ko, par ko nemaksā, ir normāla, nevis žēlsirdīga attieksme.
Nē, pieprasīt no profesionāļiem bezmaksas darbu nav ētiski.
Šajā gadījumā vetārste rīkojās nepiedodami, metot ar kaķa līķi klientam. Tas ir pārkāpums pret cilvēka cieņu un par to viņai būtu jāatbild, bet tas nenozīmē, ka viņa ir tikai vienpusīga personība vai slikta vetārste. Mūsu prāts tā grib domāt tikai aiz atriebības.
Jā, profesija varētu būt jebkura, tikai maz ticams, ka, piemēram, baņķieriem vai skolotājam piegādātu kaķi, kuru iemidzināt, tā kā diez vai pie rokas būtu tieši kaķa līķis. Bet ar profesionalitāti tam ir sakars, lai kura profesija tā būtu. Tikpat neētiski būtu, ja kurpnieks mestu kādam ar zābaku. Runa ir par to, ka vetārstam tāpat kā jebkuram citam ir jāzina, ko var un ko nevar atļauties. Protams, ģimenēs un draugu kompānijās mēs ne vienmēr varam iejaukties, zinot, ka notiek tamlīdzīgas lietas, bet no amatpersonas mēs varam un mums ir jāpieprasa normāla attieksme. Lai kā Jolītei negribētos, arī šī profesija ietver darbu ar cilvēkiem. Tu saki - komunikācijas problēmas. Jā, man, paldies Dievam, nav gadījies satikt tādus cilvēkus, kuri tā vietā, lai man izskaidrotu visus iespējamos scenārijus konkrētajā situācijā, iedomātos man ar kaut ko mest.
>> Runa ir par to, ka vetārstam tāpat kā jebkuram citam ir jāzina, ko var un ko nevar atļauties.
Visdrīzāk viņa to ļoti labi zina, tikai šajā reizē nespēja savaldīties. Mēs visi esam cilvēki, kas kādreiz varam iziet no rāmjiem. Nav pareizi, bet nevajag krist arī otrā galējībā un atriebības pārņemtiem demonizēt citus. Apkalpošanas kultūra Latvijā ir briesmīga gandrīz vai katrā veikalā, un ja to visu analizē, tad visbiežāk tā cēlonis ir neprasme komunicēt.
P.S. Kāds te sakars ar amatpersonām? Vetārsts jau nav nekāda amatpersona.
Jā, aizrāvusies nojaucos drusku, bet es domāju, ka pēc konteksta var saprast, ka ar vārdu amatpersonas es šoreiz domāju cilvēkus, kuriem ir darbs.
Es arī esmu šad un tad izgājusi no rāmjiem, bet man nekad nav licies, ka mani izgājieni būtu jāuztver kā norma. Es to arī neizprotu kā atriebību, ja tāpēc saskaros ar likumsakarīgām sekām. Tur jau tā lieta - ka apkalpošanas kultūra ir briesmīga, un savu artavu tajā briesmīgumā ieliek arī cilvēki, kuri saskaras ar šādu attieksmi, bet par to nerunā.
No kurienes tāda vienaldzība - lai visi dara, ko grib un kā grib, jo katram reizēm nesanāk savaldīties?
Es negribēju attaisnot šādus gājienus. Es tikai norādīju, ka problēmas sakne ir neprasme komunicēt. Ar aicinājumu būt pieklājīgiem vien būs par maz, lai uzlabotu apkalpošanas kultūru, ja cilvēki turpinās pārprast viens otra nodomus. Komunikācijas prasme ir jāapgūst mums visiem.
Arī šīs diskusijas pirmais ieraksts ir ļoti netiešs. Ir tikai viens teikums “Uz to veterinārārste Jolanta Kuzņecova reaģēja, metot ar kaķīša līķi pa manas draudzenes muguru”, bet tikai pēc vairāku stundu ilgas diskusijas man tapa skaidrs, ka autore ar to gribēja pateikt “mana draudzene tika ļoti pazemota” nevis “šī vetārste bija ļoti necienīga pret tādām mīļām būtnēm kā kaķi”. Ne viss, kas ir pašsaprotams mums, būs pašsaprotams citiem. Es domāju, ka ir lietderīgi izanalizēt, kāpēc vetārste pārkāpa pieklājības normas, ne jau lai attaisnotu viņu, bet lai labāk izprastu, kā mums pašiem rīkoties līdzīgās situācijās.
Arī apkalpojošā sfērā Latvijā ir ļoti raksturīgi uz tiešu jautājumu atbildēt ar retorisku pretjautājumu vai kādu joku, nemaz neapzinoties, ka tas visbiežāk samulsina klientus. Piemēram, ja es jautāju kafejnīcā “vai es varu ņemt šo cukuru”, tad nevajag atbildēt ar “kuru tad citu?” bet jāsniedz tieša atbilde “jā, ņem to droši” vai arī “nē, tas ir sāls, ņem cukuru no šejienes”. Es jau minēju, ka latviešiem ir tendence tiešu atbildi uzskatīt par nedaudz nepieklājīgu, varbūt arī tāpēc, ka netieša atbilde izklausās inteliģentāka. Bet nevajag baidīties, ka ar tiešu atbildi mēs izklausīsimies pēc pedantiem, jo apmierināti klienti mūs novērtēs daudz augstāk nekā literāti. :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}