>> Runa ir par to, ka vetārstam tāpat kā jebkuram citam ir jāzina, ko var un ko nevar atļauties.
Visdrīzāk viņa to ļoti labi zina, tikai šajā reizē nespēja savaldīties. Mēs visi esam cilvēki, kas kādreiz varam iziet no rāmjiem. Nav pareizi, bet nevajag krist arī otrā galējībā un atriebības pārņemtiem demonizēt citus. Apkalpošanas kultūra Latvijā ir briesmīga gandrīz vai katrā veikalā, un ja to visu analizē, tad visbiežāk tā cēlonis ir neprasme komunicēt.
P.S. Kāds te sakars ar amatpersonām? Vetārsts jau nav nekāda amatpersona.
Jā, aizrāvusies nojaucos drusku, bet es domāju, ka pēc konteksta var saprast, ka ar vārdu amatpersonas es šoreiz domāju cilvēkus, kuriem ir darbs.
Es arī esmu šad un tad izgājusi no rāmjiem, bet man nekad nav licies, ka mani izgājieni būtu jāuztver kā norma. Es to arī neizprotu kā atriebību, ja tāpēc saskaros ar likumsakarīgām sekām. Tur jau tā lieta - ka apkalpošanas kultūra ir briesmīga, un savu artavu tajā briesmīgumā ieliek arī cilvēki, kuri saskaras ar šādu attieksmi, bet par to nerunā.
No kurienes tāda vienaldzība - lai visi dara, ko grib un kā grib, jo katram reizēm nesanāk savaldīties?
Es negribēju attaisnot šādus gājienus. Es tikai norādīju, ka problēmas sakne ir neprasme komunicēt. Ar aicinājumu būt pieklājīgiem vien būs par maz, lai uzlabotu apkalpošanas kultūru, ja cilvēki turpinās pārprast viens otra nodomus. Komunikācijas prasme ir jāapgūst mums visiem.
Arī šīs diskusijas pirmais ieraksts ir ļoti netiešs. Ir tikai viens teikums “Uz to veterinārārste Jolanta Kuzņecova reaģēja, metot ar kaķīša līķi pa manas draudzenes muguru”, bet tikai pēc vairāku stundu ilgas diskusijas man tapa skaidrs, ka autore ar to gribēja pateikt “mana draudzene tika ļoti pazemota” nevis “šī vetārste bija ļoti necienīga pret tādām mīļām būtnēm kā kaķi”. Ne viss, kas ir pašsaprotams mums, būs pašsaprotams citiem. Es domāju, ka ir lietderīgi izanalizēt, kāpēc vetārste pārkāpa pieklājības normas, ne jau lai attaisnotu viņu, bet lai labāk izprastu, kā mums pašiem rīkoties līdzīgās situācijās.
Arī apkalpojošā sfērā Latvijā ir ļoti raksturīgi uz tiešu jautājumu atbildēt ar retorisku pretjautājumu vai kādu joku, nemaz neapzinoties, ka tas visbiežāk samulsina klientus. Piemēram, ja es jautāju kafejnīcā “vai es varu ņemt šo cukuru”, tad nevajag atbildēt ar “kuru tad citu?” bet jāsniedz tieša atbilde “jā, ņem to droši” vai arī “nē, tas ir sāls, ņem cukuru no šejienes”. Es jau minēju, ka latviešiem ir tendence tiešu atbildi uzskatīt par nedaudz nepieklājīgu, varbūt arī tāpēc, ka netieša atbilde izklausās inteliģentāka. Bet nevajag baidīties, ka ar tiešu atbildi mēs izklausīsimies pēc pedantiem, jo apmierināti klienti mūs novērtēs daudz augstāk nekā literāti. :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}