Cabaret Voltaire seit 1916

Es negribēju attaisnot šādus gājienus. Es tikai norādīju, ka problēmas sakne ir neprasme komunicēt. Ar aicinājumu būt pieklājīgiem vien būs par maz, lai uzlabotu apkalpošanas kultūru, ja cilvēki turpinās pārprast viens otra nodomus. Komunikācijas prasme ir jāapgūst mums visiem.

Arī šīs diskusijas pirmais ieraksts ir ļoti netiešs. Ir tikai viens teikums “Uz to veterinārārste Jolanta Kuzņecova reaģēja, metot ar kaķīša līķi pa manas draudzenes muguru”, bet tikai pēc vairāku stundu ilgas diskusijas man tapa skaidrs, ka autore ar to gribēja pateikt “mana draudzene tika ļoti pazemota” nevis “šī vetārste bija ļoti necienīga pret tādām mīļām būtnēm kā kaķi”. Ne viss, kas ir pašsaprotams mums, būs pašsaprotams citiem. Es domāju, ka ir lietderīgi izanalizēt, kāpēc vetārste pārkāpa pieklājības normas, ne jau lai attaisnotu viņu, bet lai labāk izprastu, kā mums pašiem rīkoties līdzīgās situācijās.

Arī apkalpojošā sfērā Latvijā ir ļoti raksturīgi uz tiešu jautājumu atbildēt ar retorisku pretjautājumu vai kādu joku, nemaz neapzinoties, ka tas visbiežāk samulsina klientus. Piemēram, ja es jautāju kafejnīcā “vai es varu ņemt šo cukuru”, tad nevajag atbildēt ar “kuru tad citu?” bet jāsniedz tieša atbilde “jā, ņem to droši” vai arī “nē, tas ir sāls, ņem cukuru no šejienes”. Es jau minēju, ka latviešiem ir tendence tiešu atbildi uzskatīt par nedaudz nepieklājīgu, varbūt arī tāpēc, ka netieša atbilde izklausās inteliģentāka. Bet nevajag baidīties, ka ar tiešu atbildi mēs izklausīsimies pēc pedantiem, jo apmierināti klienti mūs novērtēs daudz augstāk nekā literāti. :)

(ieliet vēl)(Parent)