Cabaret Voltaire seit 1916

jap, militārpersonas pēc aktīvā dienesta luko pec iespējas iebāzties vēl kur. Vardarbība ģimenēs pieaug u.t.t.

(ieliet vēl)

To nemaz nav tik grūti saprast. Kā jau pareizi rakstīji, cilvēki ar mentāliem traucējumiem bieži vien jau bērnībā ir pieraduši redzēt cilvēkiem piemītošos drausmīgākos netikumus – vardarbību, neiecietību, nespēju adekvāti paust emocijas, liekulību, melus, atriebību etc. un/vai paši to saasināti izjutuši sevī. Redzot to manifestējamies karā, nav tās šokēšanās un pārsteiguma. Tas ļaunums – vai tad tas patiesībā nav mūsos visos? Redzēju vienā ierakstā, kurā sieviete šausminājās par notikumiem Bučā, teikumu: "krieviem kā nācijai nevajadzētu būt tiesībām pastāvēt". Lūk. Domājat, tas kaut kad beigsies? Tā domāšana, ka ir ļaunie, kuri dzīvo tur, un ir labie te?

Kā dzīvot? Man liekas, ka vislielākais darbs ir strādāt pašiem pie sevis, savām attiecībām ar apkārtējiem. Lai tad, kad vājprāts pārņem apkārtni, paši neaizejam visļaunākajā. Aiz vēlmes atriebties var paveikt ļoti ļoti daudz. Un piedot pašam sev var būt visvisgrūtāk. Gan jau, ka tie zombiji, kas Ukrainā šobrīd apšauj vietējos, arī savā no realitātes atrautajā prātā par kaut ko atriebjas. Par vectēvu 1944. gadā varbūt. Vai kaut kādiem mistiskiem televīzijā redzētiem Donbasa bērniem. Un tad piedzeras, lai nav jādomā par to, ka visticamāk ir kļūdījušies.

(ieliet vēl)(Thread)

Jā, karam ir sākuma un beigu datumi, ļaunumam nav, tas vienkārši uz brīžiem pierimst, apvaldās, nav tik redzams. Bet kaut ko tas neatgriezeniski izdedzina; turpinās vilkties kā ēna nopakaļ - man grūti pieņemt, ka tas ir lietu dabiskais stāvoklis, ka ļaunums ir tik ļoti dabisks un pašsaprotams

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

Man tagad arī galvā iet vieglāk, un lielā mērā tieši tāpēc, ka ēnas redzu visu laiku, bet ārējā miera laikos ar to redzēšanu esmu party pooper - pati kā ļaunums ar savām redzēšanām un jautāšanām. Bet novēroju arī pretējo - daži pozitīvisma kultivētāji, kuros līdz šim prevalējis "tik dziļi jau nevajag" domu process, šobrīd ar redzami lielām grūtībām uztver, saprot un metabolizē savas reakcijas uz notiekošo. Mūsu, mūžīgi satraukto un neapmierināto, uzdevums varbūt te tagad ir palīdzēt priecīgos evakuēt ārā no iepriekšējās - tikai drošās, labās un cerīgāks - pasaules drupām viņu pašu prātos. Jo pasaule jau nav mainījusies - mainās redzamības līmenis un notikumu centri. Līdzīgi kā laikapstākļi.

(ieliet vēl)(Parent)

Varbūt tāpēc, ka iekšējās šausmas saskan ar ārējām.

(ieliet vēl)(Parent)

es to ļoti labi saprotu, jo īpaši visi, kas sirgst ar tipa borderline un CPTSD problēmām. tieši tā, beidzot tas, ko tu saki, šķiet kaut nedaudz adekvāts, atbilstošs kolektīvajai realitātei, nevis vnk kaut kas ko tu dzīvo savā iekšējā burbulī.

(ieliet vēl)(Thread)

mazāka izolācija, tā kaut kā. mēs šīm sāpēm ejam cauri visi kopā. pašlaik nav jāstaigā bailēs, ka tūliņ kāds no tevis atkal atrausies tavas iekšējās intensitātes nobaidīts.

(ieliet vēl)(Parent)