To nemaz nav tik grūti saprast. Kā jau pareizi rakstīji, cilvēki ar mentāliem traucējumiem bieži vien jau bērnībā ir pieraduši redzēt cilvēkiem piemītošos drausmīgākos netikumus – vardarbību, neiecietību, nespēju adekvāti paust emocijas, liekulību, melus, atriebību etc. un/vai paši to saasināti izjutuši sevī. Redzot to manifestējamies karā, nav tās šokēšanās un pārsteiguma. Tas ļaunums – vai tad tas patiesībā nav mūsos visos? Redzēju vienā ierakstā, kurā sieviete šausminājās par notikumiem Bučā, teikumu: "krieviem kā nācijai nevajadzētu būt tiesībām pastāvēt". Lūk. Domājat, tas kaut kad beigsies? Tā domāšana, ka ir ļaunie, kuri dzīvo tur, un ir labie te?
Kā dzīvot? Man liekas, ka vislielākais darbs ir strādāt pašiem pie sevis, savām attiecībām ar apkārtējiem. Lai tad, kad vājprāts pārņem apkārtni, paši neaizejam visļaunākajā. Aiz vēlmes atriebties var paveikt ļoti ļoti daudz. Un piedot pašam sev var būt visvisgrūtāk. Gan jau, ka tie zombiji, kas Ukrainā šobrīd apšauj vietējos, arī savā no realitātes atrautajā prātā par kaut ko atriebjas. Par vectēvu 1944. gadā varbūt. Vai kaut kādiem mistiskiem televīzijā redzētiem Donbasa bērniem. Un tad piedzeras, lai nav jādomā par to, ka visticamāk ir kļūdījušies. |
