Jā, karam ir sākuma un beigu datumi, ļaunumam nav, tas vienkārši uz brīžiem pierimst, apvaldās, nav tik redzams. Bet kaut ko tas neatgriezeniski izdedzina; turpinās vilkties kā ēna nopakaļ - man grūti pieņemt, ka tas ir lietu dabiskais stāvoklis, ka ļaunums ir tik ļoti dabisks un pašsaprotams
Man tagad arī galvā iet vieglāk, un lielā mērā tieši tāpēc, ka ēnas redzu visu laiku, bet ārējā miera laikos ar to redzēšanu esmu party pooper - pati kā ļaunums ar savām redzēšanām un jautāšanām. Bet novēroju arī pretējo - daži pozitīvisma kultivētāji, kuros līdz šim prevalējis "tik dziļi jau nevajag" domu process, šobrīd ar redzami lielām grūtībām uztver, saprot un metabolizē savas reakcijas uz notiekošo. Mūsu, mūžīgi satraukto un neapmierināto, uzdevums varbūt te tagad ir palīdzēt priecīgos evakuēt ārā no iepriekšējās - tikai drošās, labās un cerīgāks - pasaules drupām viņu pašu prātos. Jo pasaule jau nav mainījusies - mainās redzamības līmenis un notikumu centri. Līdzīgi kā laikapstākļi.
Varbūt tāpēc, ka iekšējās šausmas saskan ar ārējām.