Oi, kā es šo saprotu.
Bet jāsāk tas mainīt. Jo, lai cik "tjipa sekli" ir gribēt naudu, it sevišķi, ka reiz strādā kultūras jomā un tas pat ir nepieklājīgi "gribēt naudu", jo Tu jau to dari, jo to mīli utt.
Bet man patīk, ka man ir nauda. Es labāk strādāju. Ja varu atlauties savu apelsīnu sulu, fitnesu, nezinu kaut faking pieaudzētās skropstas.
Jo māksla jau tā rodas mokās. Un labāk ir, ja mokām nenāk klāt arī stress par to, kā samaksāt elektrības rēķinu.
man šķiet, ka tās "darbīguma" atmosfēras uzturēšanai arī aiziet lielākā daļa manu tēriņu. Es labāk strādāju, kad mana āda izstaro jaunāko yves saint laurent parfīmu (protams, atkal vajadzēja gūglēt pareizrakstību)
lūk lūk pēdējais teikums. es arī tikai pēdējo apmēram gadu esmu sākusi mācīties pieņemt naudu un atļaut sev atzīt, ka man tā ir svarīga un liek justies labi, un nekaunēties par to.
izņemot tos brīžus, kad tās nav :)
Jo mums jau nevienam to naudu nevajag, visu darām kultūras labad. Šitais ir jāizbeidz. Tieši tāpēc, tāpēc arī veidojas priekšstats (un no tā izrietoša rīcība) par to, ka kultūras cilvēki (sauksim tā) var izpildīt lietas par mazām naudām, jo.. nu kur liksies
un ir taču tikai normāli saņemt adekvātu atalgojumu, īpaši, ja tu pati zini, cik daudz darba esi ieguldījusi. cita lieta par kaut kādām mazām haltūrām - man pašai tā ir bijis, nu, ka saproti, ka neesi baigi iespringusi, saņem to naudu, domā, vai tiešām projekta vadītājs uzskata, ka šis mazais darbs tik maksā. Nē, nu, labāk, lai nezina, ka man tas sagādā maz pūles, citādi nākamajam maksās mazāk. bet tas atkal tik individuāli, cits dienām ilgi ņemsies ar kādu tekstu, kamēr es viņu pāris stundās utt. Ai, nebeidzamais aplis.
grūti jau arī tad, ja projekts patīk un iesaistīties gribas, un cilvēki arī forši, un zini, ka naudas tāpat maz