nu tb "kurš tad pa kluso nezobojas par dajebko, neatkarīgi no seksuālās vai kulinārās orientācijas"
nujājā, es te domāju zoboties kā ieraksta autores norādīto apsmiešanu, bet nu tu jau saprati, nemaz nezinu, kāpēc rakstu šo atbildi :)
nu tā jau nu atkal ir personiskā figņamigņa, kas atšķir vienu no otra, tb kurā brīdī tas ir smieklīgi un kurā brīdī tas ir apvainojoši
vot nosaukt, iespējams, biseksuālu wannabe rakstnieku par literastu - tas ir zobošanās, apsmiešana, inteliģenti, smieklīgi, mīļi vai neiedomājami aprobežoti un cilvēka vārda necienīgi?
uz šo jautājumu var atbildēt tikai tēvocis Konteksts!
to jau arī gribēju pateikt - zoboties ir forši par dajebko, bet dariet to ar gaumi un humoru :)
Ojbeidz, ja inteliğence ar toleranci vēl korelē, tad ar humorizjūtu gan ne, imo.
nuja, zinu veselu rindu intelbeņķu ar lielisku humora izjūtu, un zinu bezmazvai vēl lielāku rindu, kas var uztaisīt Mega Skandālu vairāku dienu garumā par to, ka cilvēks, teiksim, atļaujas nelietot alkoholu. par kaut kādiem jokiem te vispār runas nav (izņemot par ļoti stingri ierobežotu tēmu loku iz sērijas "haha, mēs, latvieši, esam vergu dvēseles", un arī tad ļoti piesardzīgi)
Gaume un humors ir ļoti subjektīva vērtība. Man, piemēram, tās #pabarokasparu bildes (ko tu aplinkus piemin rakstā) šķita fantastiski smieklīgas, bet tas nenozīmē, ka uzskatu, ka visi vegāni ēd tikai salātlapas.
Un tas, ka vegānam zināmi joki par vegānismu drīzāk šķitīs bezgaumīgi vai bez humora ir loģiski. Tāpat, kā žīds diez vai smiesies par Aušvicas jokiem, vai karojošs nacionālsts par "pretlatviskiem" jokeim, un tā tālāk.
vairāk gribēju noradīt uz to, ka lai ņirgātos, vispirms jāiepazīst vismaz pamatnostādnes un jānošķir vegānisms no svaigēšanas. Respektīvi, balstīt jokus uz ļoti vispārīgiem stereotipiem nav forši