Ir piektdiena ...
Un man atkal kļūst nedaudz dīvaini.
Katra nedēļas nogale man atnes daudz jauna, daudz negaidīta, daudz varbūt jau paredzēta, bet tik un tā ne tā paredzēta, kā tas īstenībā notiek.
Ir nedaudz interese, nedaudz bailes - kāda būs nākošā nedēļa, jo katra jauna diena manā darbā ir patiesi "jauna" diena, jo nekad es nespēju paredzēt, kas te notiks vai kas notiks ar mani. No vienas puses tas ir bezgala interesanti, no otras tas ir biedējoši, jo ne vienmēr tas, kas atnāk ir jauks un patīkams. Gribas dažreiz vismaz kaut ko ieplānot vai paredzēt. Nav lemts ... nav lemts ...
Es zinu, jūs tagad domājat - bet tas taču ir labi, jautri, interesanti, etc, bet ... ja tāda ir visa mana dzīve, tad nebūt tas vairs nešķiet tik pozitīvi.
Labi, ko nu es te muldu tagad, kā būs tā būs jābūt, un jāsamierinās ar tādu dzīvi, kāda man ir dota.
Tad nu paceļam degunu un nedomājot dodamies tālāk.
Bet galvenais tomēr ir nedomāt.
Vai ne tā?