Izgāju cilvēkos bez sava draudziņa.
-Nē, vecīt, es nevaru ņemt Tevi līdz. Tu toč nevari rādīties uz ielas. Viena tante teica, ka Tu nemaz neesi īsts. Kad atgriezīšos, uzcepšu gaļu, un tad varēsim runāt, par ko vien gribēsi (pareizāk- Tu runāsi, par ko es gribēšu). Tikmēr vari paskatīties uz garāmbraucošajiem vilcieniem un skaitīt, cik no tiem ir jaunie. Okēj? Nu nesmilksti- drīz būšu atpakaļ.
Tā es atstāju savu iedomu draugu aiz dzīvokļa durvīm un kāpu lejā. Kāpņutelpa par prieku manai ožai bija izberzta ar terpentīnu.
Pavasara gaiss un zemā saule lika domāt par to, cik dzīvot ir labi, pateikties cilvēkiem, kuri man bijuši un kuri ļāvuši man būt viņiem; kurus bijis lemts satikt, priecāties par visām šķietamajām dzīves apokalipsēm, kas piedzīvotas, sākot ar agru bērnību, kad bulciņa iekrita peļķē; un atvērties visam, kas vēl nāks.
Dzīve likās skaista kā vakara saules apspīdēta jūgendstila ēkas fasāde, kur vīteņiem bagātīgi rotāti portāli, balti krāsotas kariatīdes grieķu profiliem, smalki balkonu režģi, visu vērojoši maskaroni- cits cilvēka, cits fantastiska zvēra veidolā; ar pildrežģiem un grezniem erkeriem... Katrs cilvēks, kurš piedalījies manā dzīvē, ir šajā fasādē- kāds rūpīgi veidojis šo kolonnu, kāds rustiku nokrāsojis tieši šajā krāsā, cits atkal ir tur tas eņģelītis virs loga. Katram ir atradusies vieta. Eņģelīši čalo ar kariatīdēm, klusi šalc vīnstīgas, viltīgi smej maskaroni. Pucēta un lolota ir šī fasāde. Cilvēki iet garām, apstājas un apbrīno. Kāds krievu puišelis atskatās, rāda ar pirkstu uz fasādi un savai tautībai raksturīgajos decibelos ķērc: „Mama, smatrī, kak krasīīīīīvāā!!! Affigēēķ...”
Bet kas tur iekšā?
Iekšā prauli un izpuvušas sijas; sagrautas podiņu krāsnis, nolupuši gleznojumi. Un parkets, kas izlauzts, meklējot žīdu zeltu un pērles... Tas tur iekšā. Uz ielas brauc trolejbusi, cilvēki ved suņus pastaigā, bērni dīc mammām saldumus, bet šeit iekšā pil vien sijas un zemāk apakšstāvā čīkst izlūzis vēdlodziņš. Iespīd vakara saule un vakara miers.
Gribētu šo ēku izgriezt no iekšas uz āru, lai visi skatās un pēta un baksta ar pirkstiem „mama, smatrī”, ja patīk. Šito puvekli vajag pavēdināt.
Gribētu labāk slimnīcas korpusu, izdegušu melnu, kur rietošā saule skatītos pa apkvēpušiem, augstiem logu rāmjiem. Vēlos vakaros tur pulcētos bomži, puslokā satupuši ķildotos un kakātu zem ieslēgtām operāciju lampām. Slimie būtu nomiruši neizdziedināti, veselie rauktu degunus un ietu ar līkumu.
Bet man tik ļoti nepatīk atvadīties. Šī greznā fāsāde ir mana, un to veidojuši visi MANI cilvēki. Tā vieglu roku to pamest; kaut vai redzēt, kā aiziet kāds, kas veidojis kariatīdei šo skaisto degunu vai tur to frīzi, ir drausmīgi.
Vakara saulei metot zaķīšus, aizcērtas logi, aizveras durvis, un palieku ārpusē. Tagad jāiet mājās un jāuzzin, cik daudz jauno vilcienu iet garām 2 stundu laikā.
Riet saule, un gaisā jūtama jaunu parketa dēlīšu terpentīna smarža, kaut kur cilā sveķainas sijas.