Watchings.
Man tik ļoti patīk pētīt cilvēkus, iekšiņā nē, tas man nevarētu sanākt, ja satieku tikai vienu cilvēku, man patīk viņus pētīt trolejbusā vai stāvot pie luksa(o)fora. Tik ļoti patīk, ka es varētu mesties pie viņu kājām un ģībdams kliegt- ak, kāds Jums pieres izliekums, kāds deguns un cik skaistu ēnu met vaigu kauli! Vasarā acis tek ārā pavisam, tur nāk klāt plecu līnijas, ikru ēnas un visādi augšdelmi, sāniņi, skaustiņi un vēl spilgtā saule, kurā rodas tik mīlīgi refleksiņi. Ak man dieniņ, ja varētu uzrādīt kādu Mikelandželo apliecību, es būtu tiesīgs ar sāņus pagrieztu galvu blenzt uz tiem cilvēkiem ilgi ilgi pie luksafora gaidot zaļo gaismu un tad vēl ejot pār ielu un pa ielu un līdz mūža galam. Laikam tāpēc es esmu tajā D'artā- lai man kādreiz būtu Mikeladželo, Savicka vai kāda cita apliecība un es varētu blenzt.
Lai ģībtu un kustu par pilsētas skatiem- THE MĀJĀM un ŠĶŪŅIEM!!! (kuras/i Rīgā ir MEGA), tur apliecību nevajaga, vienīgi ja cilvēks stāv uz ielas un atvērtu muti ilgi lupī kaut kur augšā vai lien kādā pagalmā, ļoti cītīgi pētot apkārtni, visi domā, ka skatos uz kādu uz dzegas izlīdušu pašnāvnieku vai arī nāku kaut kur ciemos un meklēju kādu dzīvokli. Pilsētwatchings neskaitās normāli. Jūgendstila un koka apbūves karalistē!!! O_o

*
Vasaras vakaros es pat varētu paņemt krēslu un tēju, sēdēt uz ielas un aizgrābtībā tekošām acīm skatīties līdz naktij.