aļņi
Esmu sācis nopietnāk domāt par mednieku būšanu. Precīzāk, vai to vajag vai nē. Ar nožēlu jāsaka, ka tīri ētiski apsvērumi manu prātu un sirdi neplosa. Lai gan sava daļa žēluma pret tiem lopiņiem man ir. Un domāt par šo visu ētisko/neētisko būšanu es domāju gan.
Es zinu, ka kā hobijs tas priekš manis absolūti nav saistošs. Pārāk brutāli. Nepieņemami. Arī dārgi. Visi ieroči, munīcija, degviela, lai izbraukātu visur. Visu to laiku un naudu var tik daudzos brīnišķīgos veidos citur iztērēt. Nē, nē..
No otras puses, jau defaultā tiek uzskatīts, ka, izmācoties zinības šajā fakultātē, tev jābūt arī medniekam. Kas man, protams, liekas tik drausmīgi stereotipiski un arhaiski. Pret ko es vēlētos sadumpoties. Bet.. Karjeras dēļ, iespējams, būs jākļūst. tīri teorētiski. Eksāmens, apliecība. Varbūt pat medību vadītāja apliecība. Viss, esmu "jūsējais". īsts vecis. Bet tikai, lai tiktu augstāk. Tīra mānīšanās karjeras dēļ. Vai tad nedrīkst? Pamelot, ka patīk nogalināt. Un tad esi jau kaut kur augšgalā un - gatavs! Statuss "mednieks" man kā Trojas zirgs. Viss. Tādi,lūk, nākotnes plāniņi.
Es zinu, kas tas absolūti nav ideālistiski. Un tas mani ļoti apbēdina.