|
[23 Mar 2019|12:50pm] |
Cilvēki laikam sirgst ar nekļūdīguma sindromu. Es izdarīju kļūdainu izvēli, kuru pēc tam laboju. Un turpinu saskarties ar lielo izbrīnu par Tagad. Nevis, kada velna pēc bija tas Agrāk.
Tiešām, tiešām cilvēks vienmēr uzreiz apprec pareizo cilvēku, atrod pareizo darbu, izvēlas pareizo profesiju, izvēlas pareizo frizūru. Un jebkāda izmaiņa tajā nozīmē bezgalīgu taisnošanos mūža garumā par mainīto, pat ja jaunajā modelī sen jau ir ilgāk dzīvots kā kļūdainajā.
Ir nepatīkami.
|
|
|
[20 Mar 2019|10:23pm] |
Dīvains periods. Nejūtu šobrīd vienmēr sev tik ļoti klātesošo neapmierinātību ar dzīvi, sevi, kas sen jau bija pieņemta kā neatņemama dzīves un paša būtības sastāvdaļa. Ja šis ieilgs, interesanti, vai un kā tas pamainīs mani un manu skatījumu uz visu? Jo, ja to neapmierinātību paņem prom, paliek tukšums, un ar kaut ko jau tas tukšums piepildīsies.
Bet varbūt šī tik maza pauze, māns un pašapmāns
|
|
|
[07 Mar 2019|12:33am] |
Trūkst cilvēcīguma dzīvē, trūkst sarunu, pafilozofēšanas pie vīna glāzes
Apnicis ieklīst citu cilvēku dzīvēs, nenozīmējot viņiem neko, nebūtiskais garāmgājējs
|
|
|
[07 Mar 2019|12:32am] |
|
Ar neīstām lietām iekšējo grauzēju nepiemuļķot
|
|
|
[26 Feb 2019|11:37pm] |
Ko es sev gribēju pierādīt? Izaudzēt biezāku ādu, norūdīties, iegūt distancētāku skatījumu, iemācīties nekrist tajās pašās lamatās, iemācīties cēli izkāpt, kad iekrists?
Vai kaut ko no tā izdarīju?
Nezinu.
Vai šobrīd jūtos labi?
Drīzāk nē.
Varbūt kaut kad vēlāk es sapratīšu, ka jēga bija
|
|
|
[06 Feb 2019|08:45pm] |
Ir cilvēki, kas nerunā.
It kā runā, bet nerunā.
Nav tā, ka satiekot ir neveikli, nav tās situācijas, kad nerunāšana karājas gluži taustāma, kad pats nemanot esi sācis histēriskā balstiņā nerimtīgu runu, mēģinot iziet no situācijas.
Ir omulīgi, un nepamet sajūta, ka aiz tās nerunāšanas ir kaut kas pazīstams un saprotams.
Un ļoti iespējams, ka patiesība ir tāda, ka tas, kurš nerunā, esmu es.
Bet varbūt ir jāsaprot, ka jāmet miers, jo tas, ka sarunas neveidojas pašas no sevis, visu pasaka, un sakāmais ir tāds, ka jāmet miers
|
|
|
[22 Jan 2019|12:59am] |
|
Nesaprotu, kāpēc uztrauc, ka pazūd kaut kas, kas tik tiešām nemaz nav vajadzīgs? Kaut kāds krājēja sindroms?
|
|
|
[31 Dec 2018|03:44pm] |
|
Es pat nezinu, kurš tas ir? Iedomība vai bailes. Bet es labprāt atteiktos no abiem. Apsolītu sev iet pretī cilvēkiem atvērtāk, drošāk, atklātāk. Nebaidīties, neslēpties, nejusties iedomīga, jeb neslēpt bailes aiz iedomības, dalīties arī šaubās, arī priekā
|
|
|
[31 Dec 2018|03:42pm] |
|
Tavs plāns noteikti ir labāks par manu. Es labprāt tam ļautos. Jo es nemāku plānot, tā ir.
|
|
|
[09 Dec 2018|05:30pm] |
Iepauzēt dzīvi, lai saprastu, kas ar mani noticis. Lūk, tieši to es biju izdarījusi pirms 1-2 gadiem. Pāreja uz pretēju jomu arī psiholoģiski nav nemaz tik vienkārša, gan tīri sadzīviski, tehniski, reāli dzīves jautājumi jārisina, gan kaut kāda savējā iekšējā sistēma kaut kādā mērā ir jāpārkārto. Un, lai kaut ko pārkārtotu, vajag nosacītu tukšumu, to brīdi, kad viena iekārta izvākta, bet otra nav ievākta, tas pārvākšanās šumiņš, haoss un nekārtībiņas.
Un nepalīdz, ja tādā brīdī uzrodas ļauži, kam zeme ir plakana, un uzspiež, ka šis pārkārtošanās brīdis ir mans raksturs.
Nē, tas bija traks periods manā dzīvē, kur mainīju ādu. Principā, man viss izdevās.
Bet nē, nedomāju, ka man vajadzēja justies vainīgai, ka man bija tāds periods dzīvē. Jo bez tāda es neizmainītu esošo. Iejūdzoties ikdienas rūpēs, darot jelko naudai, pakārtojot savu dzīvi svešām dzīvēm, es paralēli tik tiešām nespētu mainīt savu.
Un ir neaptverami, ka to vispār kāds uzdrošinās (-ājās) gribēt
|
|
|
[03 Dec 2018|01:22am] |
Nezinu, vai tā ir samierināšanās. Bet palīdz, kad paliec viens kādu brīdi telpā un laikā, izdomā savas šobrīdējās virzības sliktāko iespējamo scenāriju. Saproti, ka tas nav tik ļauns, iekapsulējies savā personīgajā omulībā, norobežojies savā čaulā. Un tad nāk līdzi tā pašpietiekamība, prieks par sīkumiem visapkārt, sevis palutināšanu, gājienu cauri parkam, teātra, izstādes apmeklējumu, laba darba uzradīšanu. Kaut kāda sevis atrašana. Un tad arī vienmēr izrādās, ka tas sliktākais scenārijs nemaz nenotiek. Un notiek kas labs, pat negaidīts un nemeklēts.
Šobrīd līdz tam netieku, kaut kādi nenokārtotie sīkumi rausta uz visām pusēm, nemiers, haoss, pamata neatrašana. Un nezinu, aiz kura gala nogrābt to pareizo sajūtu
|
|
|
[16 Nov 2018|10:51pm] |
arvien vairāk šķiet, ka prāts kļūst brīvs.
bet šķiet, ka sajūtas atgriežas. ka atgriežas prieks par sīkumiem, par mājupceļu, prieks, ka skaista dzīvesvieta, skaista Rīga, skaisti ir būt visam, kas notiek, pa vidu, ir labi darbā, mācīties, kļūt labākam, mēģināt un eksperimentēt un domāt un spēt domāt par savām lietām. ir tik labi, ka neviens ikdienā necenšas iepotēt, cik es nevērtīgs un nejēdzīgs. saprast, cik labi ir nejusties nepārtraukti nepareizam. ok, zinu, ka tāds esmu, bet es varu mīlēt savu nepareizību, nevis justies par to vainīga. un man tīk tas pirmais variants. ir labi apzināties, ka esmu. kāds esmu, ko varu, ka varu, ka esmu es, un ir labi būt man. un ir labi, ka nav neviena blakus, kas mēģina iestāstīt pretējo.
kā lai cilvēks apzināti izvēlas nebūt viens? ja tas otrs vienkārši uzskata par misiju iznīcināt otra būtību, jo viņam ir iepatikusies čaula, un tad viņš cer sagaidīt tajā čaulā kkādu savu iedomu standartu. lai gan tā čaula arī nedod nekādas cerības ko tādu sagaidīt
nīcināšana bez kādas jēgas un sajēgas
man bail ir laist kādu klāt, jo atkopšanās ir ilga.
bet ir labi atkopties
|
|
|
[22 Aug 2018|07:25pm] |
Kur rodas tās dienas, kad viss tik ļoti garām, nekas nepadodas, viss liekas bezjēdzīgs, viss krīt uz nerva un pats tam visam pa vidu neveikls, neglīts un tāds smagnējs, kam nekas nesanāk, un arī nesanāks
trakākais, ka prāts nefiksē, ka tāda diena, kas rīt varbūt vairs nebūs spēkā, prātam šķiet, ka tāds nu tagad būs tas prāta stāvoklis, bezgalīgi nemainīgs
|
|
|
[24 Apr 2018|05:27pm] |
Dziļā doma nav mana stiprā puse.
Tikai smieklīgums.
Nevajag to aizmirst.
|
|
|
[23 Mar 2018|11:16pm] |
|
Vakar divi savstarpēji nesaistīti cilvēki bija piedomājuši par mani. Kaut ko, ko varētu darīt. Padomi gan ne pārāk derīgi. Tomēr aizkustinoši, ka kāds tā kādreiz sēž un viņam ienāk prātā doma - par mani. Lai gan pat aizkustinājums savā ziņā ir divkosīgs no manas puses, jo neaicinātie padomi bija viens no ķīļiem, lai iznīcinātu manas nu jau iznīcinātās attiecības. Jā, man bija sajūta, ka cilvēks ir nolēmis dzīvot kopā un viņam vienkārši rūp, ka viņa uzdomātais dzīvesbiedrs nenesīs saimniecībā naudu, tamdēļ mana reakcija uz padomiem bija diezgan agresīva. Bet nu.. jāmācās nedomāt tik slikti par cilvēkiem.
|
|
|
[20 Feb 2018|04:08pm] |
Vienmēr esmu zinājusi, ko gribu mainīt, sevī un dzīvē, kas ir tas nākamais solis, lai būtu attīstība. Labāk noformulēts vai sliktāk, klusāk vai skaļāk, bet ir bijis.
Šobrīd ir tikai tāds apmulsums un apjukums.
Un jau ilgāku laiku.
Un tā sajūta, ka sevī es šobrīd neko neatradīšu, ka vajadzētu impulsu no ārpuses.
Prasītu kādam padomu, bet nav neviens tik vieds
|
|
|
[19 Feb 2018|03:26pm] |
Sapnī sagāzies, sarūsējis milzīga kuģa vraks nez kāpēc ieguvis 200 km/h ātrumu neapturami tuvojās kkāda koka namelim ūdens tuvumā, kurā dirnēju es. Es sapratu, ka uzjozt pa upes stāvkrastu būtu drošāk, bet tam vairs nebija laika. Vraka trajektorija par mata tiesu gāja tai būdai garām, tomēr garāmskriešanas laikā, kad pirmā puse veiksmīgi tika garām, otra puse inercē stūmās uz tā nameļa pusi. Ierāvos stūrī, kaut kas sabira virsū, kliboju, bet paliku dzīva.
Un tā tas visnotaļ varenais skats un sajūta visu dienu kaut kur blakus maisās
Ko man prāts ar tādiem episkajiem sapņiem tagad mēģina pastāstīt, ne jausmas
|
|
|
[13 Feb 2018|10:52pm] |
Ne jau viss ir tirgojams un nopērkams
Un bezpalīdzības sajūta, kad redzi, cik ļoti to nesaprot
|
|
|
[09 Jan 2018|09:21pm] |
Tā arī aizminām katrs savu taku.
Būtu nu manī tas loģiskums tik stiprs, ka, saprotot, ka nav pa ceļam, izslēdzas arī jūtas
|
|
|
[01 Jan 2018|04:02am] |
Jaunā gada sagaidīšana, kas bija domāta vientuļām pārdomām veltīta, izvērtās mīlīgi saviesīga. Paldies visām iesaistītajām personām. Tas bija jauki.
Lai visiem labs tas nākamais!
|
|