arvien vairāk šķiet, ka prāts kļūst brīvs.


bet šķiet, ka sajūtas atgriežas. ka atgriežas prieks par sīkumiem, par mājupceļu, prieks, ka skaista dzīvesvieta, skaista Rīga, skaisti ir būt visam, kas notiek, pa vidu, ir labi darbā, mācīties, kļūt labākam, mēģināt un eksperimentēt un domāt un spēt domāt par savām lietām. ir tik labi, ka neviens ikdienā necenšas iepotēt, cik es nevērtīgs un nejēdzīgs. saprast, cik labi ir nejusties nepārtraukti nepareizam. ok, zinu, ka tāds esmu, bet es varu mīlēt savu nepareizību, nevis justies par to vainīga. un man tīk tas pirmais variants. ir labi apzināties, ka esmu. kāds esmu, ko varu, ka varu, ka esmu es, un ir labi būt man. un ir labi, ka nav neviena blakus, kas mēģina iestāstīt pretējo.
kā lai cilvēks apzināti izvēlas nebūt viens? ja tas otrs vienkārši uzskata par misiju iznīcināt otra būtību, jo viņam ir iepatikusies čaula, un tad viņš cer sagaidīt tajā čaulā kkādu savu iedomu standartu. lai gan tā čaula arī nedod nekādas cerības ko tādu sagaidīt
nīcināšana bez kādas jēgas un sajēgas
man bail ir laist kādu klāt, jo atkopšanās ir ilga.
bet ir labi atkopties