Iepauzēt dzīvi, lai saprastu, kas ar mani noticis. Lūk, tieši to es biju izdarījusi pirms 1-2 gadiem. Pāreja uz pretēju jomu arī psiholoģiski nav nemaz tik vienkārša, gan tīri sadzīviski, tehniski, reāli dzīves jautājumi jārisina, gan kaut kāda savējā iekšējā sistēma kaut kādā mērā ir jāpārkārto. Un, lai kaut ko pārkārtotu, vajag nosacītu tukšumu, to brīdi, kad viena iekārta izvākta, bet otra nav ievākta, tas pārvākšanās šumiņš, haoss un nekārtībiņas.
Un nepalīdz, ja tādā brīdī uzrodas ļauži, kam zeme ir plakana, un uzspiež, ka šis pārkārtošanās brīdis ir mans raksturs.
Nē, tas bija traks periods manā dzīvē, kur mainīju ādu. Principā, man viss izdevās.
Bet nē, nedomāju, ka man vajadzēja justies vainīgai, ka man bija tāds periods dzīvē. Jo bez tāda es neizmainītu esošo. Iejūdzoties ikdienas rūpēs, darot jelko naudai, pakārtojot savu dzīvi svešām dzīvēm, es paralēli tik tiešām nespētu mainīt savu.
Un ir neaptverami, ka to vispār kāds uzdrošinās (-ājās) gribēt