Ir cilvēki, kas nerunā.
It kā runā, bet nerunā.
Nav tā, ka satiekot ir neveikli, nav tās situācijas, kad nerunāšana karājas gluži taustāma, kad pats nemanot esi sācis histēriskā balstiņā nerimtīgu runu, mēģinot iziet no situācijas.
Ir omulīgi, un nepamet sajūta, ka aiz tās nerunāšanas ir kaut kas pazīstams un saprotams.
Un ļoti iespējams, ka patiesība ir tāda, ka tas, kurš nerunā, esmu es.

Bet varbūt ir jāsaprot, ka jāmet miers, jo tas, ka sarunas neveidojas pašas no sevis, visu pasaka, un sakāmais ir tāds, ka jāmet miers