Sapnī sagāzies, sarūsējis milzīga kuģa vraks nez kāpēc ieguvis 200 km/h ātrumu neapturami tuvojās kkāda koka namelim ūdens tuvumā, kurā dirnēju es. Es sapratu, ka uzjozt pa upes stāvkrastu būtu drošāk, bet tam vairs nebija laika. Vraka trajektorija par mata tiesu gāja tai būdai garām, tomēr garāmskriešanas laikā, kad pirmā puse veiksmīgi tika garām, otra puse inercē stūmās uz tā nameļa pusi. Ierāvos stūrī, kaut kas sabira virsū, kliboju, bet paliku dzīva.

Un tā tas visnotaļ varenais skats un sajūta visu dienu kaut kur blakus maisās

Ko man prāts ar tādiem episkajiem sapņiem tagad mēģina pastāstīt, ne jausmas