Tā jau nemaz nav, ka es tik sēžu un ģenerēju negatīvo. Es vispār pēdējā laikā esmu mierīgs kā ... pārvārījies ķīselis (atdzisis, jāpiebilst). Es bažīgi nedomāju par savu nākotni, jo, patiesību sakot, es pēdējā laikā vispār nedomāju. Es ne uz vienu neturu ļaunu prātu, jo galu galā es pēc 3 nedēļu slimības lapas tagad tikai esmu darbā parādījies, tātad neesmu nevienu saticis, kas varētu jelkādā veidā kaut ko riebīgu man pateikt vai izdarīt. Nu, varu gan sekundes laikā sacepties par būvniecību Latvijā, kas uzskata, ka uz katra vienīgi mazmājiņai pietiekama zemes gabala tomēr vajag uzbliezt pa 7stāvenei, bet uz dārza mājiņai pietiekama - 17stāveni. Un par ārstiem Latvijā, kas BEIDZOT, pēc 10 gadu vilkšanās (diezgan regulāras) pie viņiem ar sūdzībām par sāpošu un reibstošu galvu, ir mani nosūtījuši uz asinsvadu pārbaudi un nobildējuši manu mugurkaulu. Bet tam, ka ķērpji ļoti viegli aizsvilstās par šiem jautājumiem, jau nu tomēr nevajadzētu būt par iemeslu sūdīgai pašsajūtai, jo ķērpis, lūk, neesot nekāds pozitīvais tēls. Esmu bijis krietni naidīgāk noskaņots pret pasauli, tas tomēr nekad nav man atņēmis vēlmi pēc rabarbermaizītes cepšanas un ēšanas brīvdienu rītos.