Ja es būtu vismaz aizčumčinājies līdz kalnam, man nebūtu spēka sēdēt un domāt, ka viss ir pilnīgā di..ā.
Bet mani taču ir apņēmušas bailes dzīvot.
Tajā skaitā man nu ir arī bail (man vienmēr ir bijis bail) no Latvijas nekoptajām trasēm, pacēlājiem un kašķīgajiem ļautiņiem uz kalna. Bail nogāzties uz ledus, jo labi zinu, ka ar ledu galā netieku, bet ceļus dauzīt sen vairs nedrīkstu, bail, ka krēslu pacēlājs nedarbojas, jo labi zinu, ka ar to enkurpacēlāju tālāk par 10 metriem netieku, bail no cilvēkiem, kam šķiet, ka tev vienmēr viss ir jāmāk un gan slēpot, gan snovot, gan braukt ar pacēlāju jāiemācās kaut kur mājās apstākļos, bail no "dēļotāju nīdējiem", kas skrien virsū, bet atvainošanās vietā spiedz: "Ko lienat uz mūsu kalniņa!", nez, kas viņiem tās par pirmdzimto tiesībām...
Tā nu sēžu mājās un ceru, ka Gruzija mani izraus no nekomunikablitātes un baiļu žņaugiem, vēl aizvien ceru, ka panīkums vien no fizisko aktivitāšu trūkuma.