Esmu atgriezies no katorgas.
Rezultāts acīmredzams un jūtams - esmu tievāks, vismaz kaut kāpēc izskatos, lai gan kg tie paši (diēta - 2 sviestmaizes no rīta, 2 sviestmaizes pusdienās, 1 sviestmaize vakarā un milzumdaudz zemeņu), esmu daudz peldējis ļoti siltajā Mēmeles ūdenī, esmu mazliet sasauļojies, attīrījis organismu (ar tām pašām zemenēm tika veikta intensīva organisma skalošana), kā rezultātā ir normālāka sejas āda un ceru arī uz ne tik lūstošiem nagiem. Vēl kā bonusiņš ir sāpoša mugura, sāpoši ceļi, salocīt kājas nevaru, pa kāpnēm kāpt sāpīgi, milzonīgs nogurums un nespēšana attapties, ka Rīgā ir tik karsts, tik smirdīgs, bezgaisīgs, ka pretī logiem ir 5stāvene un otrā pusē tiek celta 7stāvene. Pat no kalniem atbraucot manas dzīvesvietas neglītums tik sāpīgi nebija iesities acī kā vakardien no laukiem atbraucot. Bet spriežot pēc gaitas ar ielocītiem ceļiem un atšautu dibenu, dezertējis no zemeņu vagām es esmu pēdējā brīdī. 9 dienas pēc kārtas lasīt zemenes nav joka lieta, nezinu, kā tie, kas ārzemēs strādā, to var izturēt.
Un vēl naids pret pilsētnieku pasugu, kas tik ļoti lauku klusumu nespēj izturēt, ka uzreiz vajag radīt pašiem savu troksni, nedod dievs vēl kādu putnu dziedam izdzirdēs! Nābadziņi.. Ja tajās kaimiņmājās tagad pa nedēļas nogalēm bieži brauks kaut kādu ciemiņi, kas jau izkāpjot no mašīnas uzreiz durvis tai atstāj vaļā un uztaisa bumboksu pa visu apkārtni, manu lauku māju burvīgums uzreiz būs daudz zaudējis un mans rituāls smelties spēku pilnīgajā mierā, klusumā, kas nekad nav klusums - putni, stārķu klabināšna, griezes, sikspārņu šaudīšanās, stārķa smagais lidojums un klabināšana, svīru iznīcinātāju cienīgā lidojuma švirksti... Tev, cilvēkam, ir mājas, par kurām šķiet, ka dziedējošais miers tur būs dabūjams vienmēr, kad tik pats līdz viņām aizvilksies, bet izrādās, nekad nevar zināt, kad blakus ievāksies pilsētnieki savā brīvdienu mājā un visu sapostīs. Un tas jau nav mierinājums, ka šums visriņķī ir tikai nedēļas nogalēs, jo arī es tur esmu tikai nedēļas nogalēs. Un manai mājai ir slikta īpašība, no viņas ārā un uz upi var tikt tikai caur vienu pagalmu vai caur otru. Caur vienu oficāli pa ceļu, caur otru pa taciņu. Nav jau gluži tā, ka es ļoti cilvēkus nemīlētu, bet tad, kad es aizbraucu uz saviem laukiem, tad es negribu nevienu redzēt, satikt, svaicināt.
Un vēl tie kaimiņi pamanās 3 reiz dienā atnākt pie mums. Nē, nu es jau saprotu, viņiem tusiņš, viņi atpūšas, izskatās kā cilvēki, var arī pa kaimiņu mājām pablandīties, bet man, kurš savās visvecākajās biksēs, noplucis, nekrāsojies, noguris un sāpošu muguru sēž zemeņu vagā, itin nemaz nepatīk savā tuvumā redzēt svešus cilvēkus.

Un vispār, par spīti katorgai, šādā karstumā es labāk tomēr izvēlos katorgu + peldēšanos upē + kg zemeņu katru dienu + zaļumus un vēsu zemi + vēsu māju + pasauļošanos.