Viens no mana drūmuma iemsliem vienmēr ir bijis tas, ka nejūtu sevis attīstību nevienā jomā. Nav nekā tāda, ko sāku darīt labāk.
Bet, revidējot savas mantas, esmu atradusi jomu, kurā es "attīstos" :) Tā ir nodarbe, kas man patīk vislabāk, ko es daru vienmēr, tiklīdz man kaut kas tik tiešām ir jādara. Un tā ir - ķēmu zīmēšana. Tiklīdz jāmācās, jāstrādā, jāizdomā kaut kas, jāzīmē, to, ko vajag zīmēt, kaut kur jāiet, es vienmēr esmu gatavs ķēmu zīmēšanai. Vienīgi grāmatu lasīšana, nē - daiļliteratūras lasīšana neizraisa manu slimīgo vēlmi ķēpāties.
Un man šķiet, ka tie ķēmi kļūst arvien labāki. No nejaušiem ķēpajumiem jau es varu apzināti uzzīmēt ķēmus dažādās darbībās. Tas jau ir sasniegums :DDDDDDDD



Agrāk tikai putnus lekcijās zīmēju:






Skice svečturim :)





Protokolēšana bija gana garlaicīgs darbs, lai ar ilustrācijām vienmuļību mazliet mazinātu:




Šis jau nozīmē, ka kārtējā sēde ir ievilkusies 5 stundu garumā un vēl joprojām netaisās beigties:





Tiklīdz man rokās rakstāmais un kaut kur ir pa rokai lapa, tā dŗiz vien izskatās apmēram šādi:







Pat tad, kad jau šā kā tā mācos zīmēt, vienalga šādi zīmējumi man šķiet interesantāki:






Valodas nekad man nav paticis mācīties, tāpēc arī izdalītie mācībmateriāli drīz kļuva mazliet jautrāki: