Ķērpis ([info]kjeerpis) rakstīja,
@ 2006-04-25 12:35:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tad, kad jau šķiet, ka nupat, nupat jau rāpjos no tās slīkšņas ārā, ka nu jau esmu sataustījis cietāku pamatu, tūlīt atsperšos, dziļāk ieielpošu un rāpšos ārā, pamats tūlīt pat zūd un izrādās, ka tajā pašā slīkšņā vien esmu un turpinu grimt. Varbūt vajadzēja vien grimt līdz pašam dibenam, pret kuru tad arī varētu atsperties, bet es kaut kur pa vidu ķepurojos - ne šur, ne tur. Katrā ziņā visapkārt vien žļurga kaut kāda - nekā, pret ko atsperties, nekā, kur pieķerties.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]kjeerpis
2006-04-25 14:03 (saite)
Pārāk ilgi vispār krastu neredzot un nesaprotot, uz kuru pusi jāairā, jau radusies sajūta, ka slīkstu.
Gan jau rīt jau turēšos labāk. Nevar jau vienmēr būt slikti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?