Ir pinīgi neaptverami, cik ļoti mainās vienas un tās pašas lietas, cilvēki, notikumi un raksturi atkarībā no atiecīgajā brīdī redzei un domāšanai uzliktā smadzeņfiltra. Un ir grūti arī aptvert, cik ļoti cilvēks pats kropļo visu, ko redz, jūt un dara ar savu redzējumu, tā īsti pat neaptverdams, ka pasauli, kāda tā patiesībā ir, viņš tā arī neierauga, jo uz visu lūkojas caur savas iepriekšējās pieredzes, rakstura, pārdzīvojumu, ietekmes slāņiem, iegūdams vien kaut ko vairāk vai mazāk līdzīgu realitātei.
Un to visu saprotot, vienalga neizdodas apjēgt, ka ne jau citi mainījušies, bet gan tu pats. Ka tieši tu esi sācis savādāk raudzīties, tieši tu mēdz pārprast, tieši tu esi sācis vairāk gaidīt no cilvēkiem. Un visa pamatā tā pati vecā labā ķīmija vien ir, neba jau nu tur prāts vai jūtas vai citas cēlos vārdos saucamas lietas un nelietas.